Vecākais

To, kas notika pēc tam, Eragons nekad nespēja īsti atsaukt atmiņā. Likās, it kā viņu pārņemtu drudzis, kas lika te zaudēt, te atgūt apziņu. Atsevišķus notikumus viņš atcerējās spilgti un skaidri spožus, smaržīgus, jautrības pārpilnus uzplaiksnīju­mus -, tomēr viņš nespēja tos sarindot uz laika ass kādā noteiktā secībā. Viņš vairs nesaprata, vai bija diena vai nakts, jo jebkurā diennakts laikā mežā valdīja krēsla. Tāpat viņš nespētu atbildēt, vai svinību laikā kaut uz mirkli iesnaudās vai viņam šajās trijās dienās vispār nāca miegs…

Eragons atcerējās, kā dejojot meta lokus, sadevies rokās ar elfu jaunavu ķiršsarkanām lūpām, kā garšoja medus uz mēles un kā gaisā smaržoja pēc kadiķiem…

Viņš atcerējās uz Menojas koka varenajiem zariem satupušos elfus, kas atgādināja strazdu baru. Viņi strinkšķināja zeltītās arfas un uzdeva mīklas Glēdram, kas bija nometies pie koka saknēm, un brīdi pa brīdim pacēla pirkstu pret debesīm, kas lika krāsainu uguntiņu mākoņiem izveidot dažādus apveidus, kas pamazām izkusa tumsā…

Viņš atcerējās sevi sēžam nelielā ieplakā ar muguru pret Safiru un skatāmies, kā tā pati elfu jaunava šūpojas klausītāju priekšā, dziedādama:

Projām, projām, tev jālido projām Pāri kalniem un lejām

Uz tāltālām zemēm.

Projām, projām, tev jālido projām,

Lai neatgrieztos pie manis.

Projām! Projām tu būsi no manis, Un neredzēšu vairs tevi. Projām! Projām tu būsi no manis, Bet gaidīšu tevi es mūžam.

Viņš atminējās bezgalīgus dzejoļus: dažus skumjus, citus priecīgus, lai gan vairums bija reizē bēdīgi un līksmi. Viņš noklau­sījās Arjas dzejoli no pirmās līdz pēdējai rindiņai un viņam tas likās patiešām izcils. Islanzadi dzejolis bija garāks, bet tikpat labs. Visi elfi sapulcējās pie Menojas koka, lai dzirdētu šos divus sacerējumus…

Viņš atcerējās dažādus brīnumus, ko elfi bija pagatavojuši svinībām, daudzus no kuriem viņš pirms tam būtu uzskatījis par neiespējamiem, pat ne ar maģijas palīdzību. Galvlauži un rotaļlie­tas, mākslas darbi un ieroči, kā arī neskaitāmi priekšmeti, kuru pielietojums viņam nebija saprotams. Kāds elfs bija apbūris stikla lodi tā, lai tās vidū ik pēc pāris sekundēm uzziedētu jauna puķe. Cits bija pavadījis vairākas desmitgades, lai apceļotu Duveldenvārdenu un atcerētos dabā saklausītās skaņas un tagad skaistā­kās no tām viņš atskaņoja no simt baltu liliju taurītēm.

Runona bija atnesusi nepārcērtamu vairogu, no tērauda pave­diena novītu cimdu pāri, kas nēsātājam ļāva turēt plaukstā izkau­sētu svinu un līdzīgus metālus, nebaidoties apdedzināties, kā arī smalku, lidojumā attēlotu žubīti, kas bija izkalta no vesela metāla kluča un izkrāsota tik prasmīgi, ka izskatījās kā dzīva.

Oriks bija pagatavojis astoņas collas augstu koka piramīdu, ko veidoja piecdesmit astoņas savstarpēji sastiprināmas detaļas. Elfus rūķa darinājums tā sajūsmināja, ka viņi atkal un atkal lūdza izjaukt un atkal salikt piramīdu. Viņi dēvēja Oriku par "meistaru Garbārdi" un nebeidza skandināt: Gudri pirksti norāda uz gudru prātu…

Eragons atcerējās mirkli, kad Oromiss pavilka viņu sāņus, kur mūzika neskanēja tik skaļi. Viņš pajautāja elfām: Vai kaut kas noticis?

-   Tev ir jānoskaidro prāts. Oromiss aizvadīja jaunekli līdz nokritušam kokam un lika viņam apsēsties. Pasēdi te dažas minūtes. Tu jutīsies labāk.

-   Es jau jūtos labi. Man nav vajadzīga atpūta, Eragons iebilda.

-   Tu šobrīd nespēj spriest pats par savu stāvokli. Es gribu, lai tu pasēdi šeit, līdz vari uzskaitīt visas gan lielās, gan mazās pārvērtību burvestības -, tad vari atgriezties pie pārējiem. Apsoli to man!

Eragons atcerējās tumšus un savādus radījumus, kas atklīda uz svinību vietu no meža biezokņiem. Vairums bija dzīvnieki, kurus pārvērtušas Duveldenvārdenā sakrājušās burvestības un kurus Agaeti Blodhren vilināja tāpat, kā slāpēs mirstošu cilvēku vilina ūdens. Likās, ka elfu maģijas klātbūtne liek tiem atdzī­voties. Vairums uzdrīkstējās atklāt sevi tikai kā ārpus lukturu mestās gaismas loka gailoši acu pāri. Viens no dzīvniekiem, kas atklāja sevi pilnībā, bija vilcene, kura pārvērtās balti tērptā sie­vietē un kuru Eragons bija saticis jau iepriekš. Viņa trīņājās aiz kāda kizila krūma, atiezusi dunčiem līdzīgos zobus izbrīnītā smaidā un šaudīdama dzeltenās acis uz visām pusēm.

Taču ne visi radījumi bija dzīvnieki. Te bija vairāki elfi, kas likās mainījuši savu sākotnējo veidolu, lai iegūtu jaunas spējas vai tiektos pie jauna skaistuma ideāla. Kāds brūni svītrotām spalvām klāts elfs pārlēca pāri Eragonam un tad turpināja spriņģot pa klajumu te uz visām četrām, te tikai uz pakaļkājām. Dīvainā elfa galva bija šaura un garena, ausis vedināja domāt par kaķi, rokas nokarājās līdz pat ceļgaliem, bet plaukstu savādumu uzsvēra garie pirksti un raupjie spilventiņi zem tiem.