Vecākais

Gandarītais Eragons pamāja ar galvu un izpildīja karalienes lūgumu. Pēc tam pienāca Safiras kārta rādīt elfiem savu veikumu. Viņa pacēlās spārnos un aizlidoja naktī, lai atgrieztos ar melnu akmeni reizes trīs lielāku par dūšīgu vīru. Nolaidusies uz pakaļ­kājām, viņa nolika akmeni stāvus klajuma nostūrī, kur tas ikvie­nam bija redzams. Spīdīgais bluķis likās izkausēts un pēc tam nesaprotamā veidā pārveidots savādos lokos, kas vijās cits ap citu kā sasaluši viļņi. Rievotās akmens mēles vijās tik dīvainos rakstos, ka acij bija grūti izsekot vienai līnijai no pamatnes līdz virsotnei skatiens nevilšus pārlēca no viena spirāles loka uz nākamo.

Šī bija pirmā reize, kad Eragons redzēja Safiras skulptūru, tāpēc viņš vēroja to ar tikpat lielu interesi kā elfi. Kā tu to izvei­doji ?

Safirai acīs uzdzirkstīja gandarījuma prieks. Laizot izkusušu klinti. Tad viņa pieliecās un apdvesa akmeni ar liesmu straumi, ieskaudama milzu stabu zeltainā kolonnā, kas cēlās augšup pret zvaigznēm, mēģinādama tās nogrābt no debesīm ar saviem mir­dzošajiem pirkstiem. Kad Safira aizvēra žokļus, skulptūras malas papīra plānumā meta ķiršsarkanu atblāzmu, bet akmens tumša­jās iedobēs un rievās lēkāja mazas liesmiņas. Klints plūstošie loki likās kustamies hipnotizējošā gaismā.

Starp elfiem atskanēja apbrīnas izsaucieni, viņi sāka aplau­dēt un dejot ap akmeni. Kāds iesaucās: Labi pastrādāts, Spožzvīne!

Tik skaisti, Eragons sacīja.

Safira ar purnu pieskārās jaunekļa rokai. Paldies, mazais.

Tad savu darinājumu izrādīja Glēdrs tas bija no sarkanā ozola bluķa ar viena naga smaili izgrebts Elesmēras skats no putna lidojuma. Pēc tam pienāca Oromisa kārta elfs bija pabei­dzis vīstokli, kuru viņš mēdza ilustrēt Eragona stundu laikā. Vīstokļa augšmalā virknējās zīmju rinda "Dziesma par Vestari Jūrasbraucēju", bet apakšpusi greznoja ar elpu aizraujošu prasmi vissīkākajās detaļās izzīmēta fantastiska ainava.

Nākamajā mirklī Arja saņēma Eragona roku un izvadīja cauri mežam pie Menojas koka. Tur elfa sacīja: Skaties, kā dziest māņuguns. Līdz rītausmai mums ir atlikušas vien dažas stundas un tad visiem nāksies atgriezties aukstajā saprāta pasaulē.

Ap koku pulcējās arī citi elfi, kuru sejās gaiši mirdzēja aizrau­tīgas gaidas. No viņu vidus cēli iznāca Islanzadi un pa koka sakni takas platumā uzkāpa līdz vietai, kur tās lēzenais slīpums kļuva krietni stāvāks, līdz izliecās pāri viņas galvai. Karaliene apstājās uz mezglainās plaknes virs savu slaido, gaidošo pavalstnieku gal­vām. Kā nosaka mūsu paraža un līgums, ko Pūķu kara beigās noslēdza karaliene Tarmunora, pirmais Eragons un baltais pūķis, kurš pārstāvēja savu rasi un kura vārdu nedrīkst nosaukt nedz šajā, nedz kādā citā valodā, saistot elfu un pūķu likteņus, mēs esam satikušies, lai godinātu mūsu asinszvērestu ar dziesmām un dejām, un mūsu darba augļiem. Pirms daudziem jo daudziem gadiem, pēdējā reizē, kad notika šīs svinības, mūsu stāvoklis likās bezcerīgs. Kopš tā laika, pateicoties mūsu, rūķu un vārdenu pūli­ņiem, tas ir nedaudz uzlabojies, tomēr pār Alagēziju vēl arvien klājas Wyrdfell, Atkritēju, tumšā ēna, un mums vēl arvien ir jāsa­dzīvo ar apkaunojošo apziņu, ka esam pievīluši pūķus.

No senatnes jātniekiem, karaliene turpināja, ir izdzīvojis vien Oromiss un Glēdrs. Pagājušajā gadu simtā tukšumā aizgāja gan Broms, gan daudzi citi. Taču tagad mums ir jauna cerība Eragona un Safiras veidolā, tāpēc viņu atrašanās šeit šajā brīdī ir tikai pašsaprotama, jo mēs taču vēlreiz apliecinām zvērestu starp visām trijām rasēm.

Karaliene pamāja, un elfi atbrīvoja plašu laukumu Menojas koka pakājē. Visapkārt šim aplim viņi sasprauda zemē kokgriezu­miem rotātas kārtis ar lukturiem, bet tikmēr mūziķi ar flautām, arfām un bungām sapulcējās uz vienas no garajām saknēm. Arjas aizvadīts līdz laukuma malai, Eragons tika apsēdināts starp elfu un Oromisu, bet abās pusēs trijotnei nometās Safira un Glēdrs kā divi dārgakmeņiem izrotāti klintsbluķi.

Oromiss uzrunāja Eragonu un Safiru: Esiet uzmanīgi, jo tas būs ļoti svarīgi jums kā Jātniekiem.

Kad visi elfi bija iekārtojušies, divas elfu jaunavas aizgāja līdz apļa vidum un nostājās ar muguru viena pret otru. Abas bija ļoti skaistas un pilnīgi vienādas, izņemot matu krāsu: vienai cirtas bija melnas kā aizmirsts dīķis, bet otras elfas mati mirdzēja kā spulga sudraba pavedieni.

Tās ir Sargātājas, Iduna un Neija, Oromiss pačukstēja.

Uz Islanzadi pleca sēdošais Blagdens iesaucās: Wyrda!

Kustēdamās pilnīgā saskaņā, abas elfas pacēla rokas pie kakla un atsprādzēja piespraudes, kas ļāva baltajiem tērpiem noslīdēt zemē. Viņas palika pilnīgi kailas, tiesa, abu ķermeņus klāja lāsmojošs pūķa tetovējums. Tas sākās ar pūķa asti, kas bija apvijusies ap Idunas kreiso potīti, tad vijās augšup pa elfas kāju un gurnu, tad šķērsoja Neijas muguru, lai beigtos ar galvu, kas atdusējās uz Neijas krūtīm. Katra pūķa zvīņa bija citā krāsā; spilgtie toņi padarīja tetovējumu līdzīgu varavīksnei.

Elfas savija rokas tā, ka pūķis saplūda vienā veselā, līgani, bez kādiem pārrāvumiem pārvilnīdams no viena ķermeņa uz otru.