Vecākais

Pēcāk iepazīties ar Safiru ienāca divas pilnīgi vienādas elfas. Viņām paceļot rokas pie lūpām tradicionālajā sveicienā, katra kustība bija neticami lēna un neticami gracioza. Eragons starp elfu pirkstiem pamanīja caurspīdīgu plēvi. Mēs esam ieradu­šās no tālām zemēm, viņas čukstus sacīja. Kad elfas runāja, uz viņu slaidajiem kakliem pulsējošās trīs žaunu rindas atklāja sārtu gļotādu zem tām. Abu āda mirdzēja, it kā būtu pārklāta ar eļļu. Taisnie, it kā miklie mati nokarājās uz elfu šaurajiem pleciem.

Vēl jauneklis sastapa elfu, kuru, gluži kā pūķi, klāja cita citu pārklājošas zvīņas. Uz galvas viņam slējās no kaula veidojusies sekste, pāri mugurai stiepās dzelkšņu rinda, bet no paplestajām nāsīm ik pa brīdim izšāvās divas blāvas liesmiņas.

Viņš satika arī citas dzīvas būtnes, kuras nebija tik viegli sazīmēt: elfus, kuru apveids likās izplūdis, it kā to skatītu caur ūdeni; elfus, kurus, ja tie sastinga, nebija iespējams atšķirt no kokiem; slaidus, biedējoši skaistus elfus ar pilnīgi melnām acīm pat acāboli tiem bija melni -, kuri, saskaroties gan ar lietām, gan citiem elfiem, izslīdēja tiem cauri kā ēnas.

Šīs parādības spilgtākais piemērs bija pats Menojas koks, kas reiz bija mitis Elesmērā kā elfa Lineja. Šķita, ka, pateicoties svinību dunai klajumā, sulas tā zaros sāk ritēt straujāk. Zari ik pa brīdim nolīgojās, kaut vēju nemanīja; reižu reizēm stumbra iečīkstēšanās šķietami sasaucās ar mūzikas plūdumu, turklāt no koka likās strāvojam gaiša labvēlība, kas gūlās pār visiem tuvumā esošajiem…

Tad vēl Eragons atcerējās divas sāpju lēkmes, to, kā viņš bija kliedzis un vaidējis šaudīgajās ēnās, kamēr elfi turpināja līksmot viņam apkārt un tikai Safira piesteidzās, lai palīdzētu…

Agaeti Blodhren svinību trešajā dienā bet to Eragons uzzi­nāja tikai pēcāk viņš stājās elfu priekšā, lai noskaitītu savas vārsmas. Jauneklis piecēlās un paziņoja: Es neesmu nedz kalējs, nedz prasmīgs grebējs, audējs, podnieks, gleznotājs vai kādu citu mākslu piekopējs. Es nevaru līdzināties jums spējā veikt brīnu­mus ar buramvārdiem. Tāpēc vienīgais, kas man atliek, ir manis paša piedzīvotais, ko esmu centies atainot stāstā, kaut gan arī

bards es neesmu. Tad, gluži kā Broms savulaik Kārvahallā bija cēlis priekšā savas dziesmas, Eragons sāka skandēt:

Jūras malā karaļvalsts

Zilu kalnu pakājē;

Tur saltā ziemas mijkrēslī

Reiz dzima vīrs, kam mērķis viens:

Sakaut naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Viedu vīru audzināts Seno koku paēnā,

Viņš noskrēja briežus un uzveica lāčus, Un vecajo padomus guva,

Kā uzveikt naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Mācījās viņš zagli tvert, Kas pēc laupījuma tīko, Un atvairīt bultas, un nelabo veikt Ar senajām gudrības zintīm,

Lai kautu naidnieku no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Ātri gadi projām trauc, Jauneklis jau kļuvis vīrs, Tā dzīslās degošs nemiers verd Un jauno sirdi plosa kvēls.

Drīz viņš sastop meiteni, Slaidu, prātīgu un daiļu, Kam apkārt Gedas Gaisma plūst Un apmirdz viņas balto pieri.

Viņas acīs zila nakts Blāzmo tā kā ūdens klaids;

Jauneklis tajās rītu redz, Kad būs tie kopā un nebīsies

Vairs naidnieka no Durzas, Tālās ēnu zemes.

Nākamajos pantos Eragons atklāja, kā dziesmas varonis dodas uz Durzas zemi, kur viņš atrod naidnieku un cīnās pret to, par spīti ledainajām šausmām, kas stindzina viņa sirdi. Un, lai gan apdzie­dātais vīrs galu galā uzvarējis, viņš atturējies no pēdējā cirtiena, jo tagad, kad viņš bija pieveicis ienaidnieku, viņu vairs nebiedēja mirstīga cilvēka liktenis. Viņam vairs nevajadzēja nogalināt pre­tinieku Durzā. Tad dziesmas varonis ieslidinājis zobenu atpakaļ makstī, lai atgrieztos mājās un kādā vasaras vakarā apņemtu par sievu savu mīļoto. Abi kopā viņi aizvadījuši daudzas gaišas dienas, līdz vīra garā bārda nosirmojusi. Taču

Tumsā, pirms vēl gaisma svīst, Istabā dus sirmais vīrs. Redzot pretnieku tik vāju, Naidnieks pielavās pie cisām.

Paceļ galvu vecais vīrs, Paraugās bez baiļu sejā Saltai, drūmai, bargai Nāvei, Mūžīgai nakts karalienei.

Sen jau vīra vecā sirds Mierā pieņēmusi to; Tagad klusu gaida viņš Pēdējo nakts apskāvienu.

Maigi tā kā rīta vējš Nāve noliecas pār vīru, Atņem pulsējošo garu. Un tie dodas no tā laika Mūžam mājot Durzā, Tālā ēnu zemē.

Eragons apklusa un, juzdams, ka visi uz viņu skatās, ierāva galvu plecos un aši atrada savu vietu. Viņam bija kauns, ka atklā­jis tik daudz par sevi.

Tad ierunājās elfu augstmanis Datedrs: Tu, Ēnkāvi, nonie­cini savu veikumu. Liekas, tu esi atklājis sevī jaunas spējas.

Islanzadi pacēla bālo roku. Eragon-finiarel, tavas vārsmas nonāks Tialdari nama dižajā bibliotēkā, lai tās varētu baudīt ikviens, kas vēlas. Lai gan tavs sacerējums ir alegorija, tas palī­dzēja daudziem no mums labāk izprast grūtības, ar kurām tev nācās saskarties kopš Safiras olas parādīšanās tavā dzīvē par to lielā mērā esam atbildīgi arī mēs. Nolasi mums dzejoli vēlreiz, lai mēs varētu dziļāk izprast katru rindu!