Vecākais

Kad pārradās Safira, Eragons nolasīja dzejoli viņai. Ak, Era­gon, tu esi tik ļoti mainījies kopš brīža, kad mēs devāmies projām no Palankāra ielejas. Domāju, tu nemaz nepazītu to zaļo puiku, kurš, atriebes alku dzīts, metās pa pēdām ļaundariem. Tas Era­gons nespētu uzrakstīt elfu cienīgu epu. Es labprāt redzētu, par ko tu kļūsi nākamo piecdesmit vai simt gadu laikā.

Viņš pasmaidīja. Ja vien es nodzīvošu tik ilgi.

-   Skarbi, bet patiesi, Oromiss atzina, kad Eragons nolasīja dzejoli arī viņam.

-   Tad tev tas patīk?

-   Tas labi ataino tavu pašreizējo prāta stāvokli, un to bija interesanti klausīties, taču dzejolis nebūt nav meistardarbs. Vai tev likās, ka atzīšu to par tik izcilu?

-   Laikam jau ne.

-   Tomēr esmu pārsteigts, ka spēji ko tādu radīt senvalodā. Šajā mēlē ir iespējams sarakstīt izdomātus notikumus. Grūtības rodas, ja sacerējums ir jānolasa, jo maģija neļauj izteikt nepatiesību.

-   Es varu to noskaitīt arī balsī, Eragons atbildēja, jo uzskatu, ka viss tur rakstītais ir patiess.

-   Un tas piešķir tavam sacerējumam milzu spēku… Esmu patī­kami pārsteigts, Eragon-finiarel. Tavs dzejolis kļūs par cienīgu Asinszvēresta svinību papildinājumu. Pacēlis pirkstu, Oromiss iebāza roku drēbju krokās un iedeva Eragonam ar lenti pārsietu vīstokli. Uz šīs lapas ir deviņi atbūrumi es vēlos, lai tu ar tiem aizsargātu sevi un rūķi Oriku. Kā tu ievēroji Siltrimā, mūsu svinī­bas ir spēka pilnas un var nodarīt postu tiem, kuru gars ir vājāks par mūsējo. Bez aizsardzības pastāv iespēja, ka jūs nomaldīsieties mūsu maģijas tīklos. Es esmu to pieredzējis. Pat ar šiem atbūrumiem jums ir jāpiesargās, lai vēja nestas ģeķības nesagrozītu galvu. Esi modrs, jo šajā laikā mēs, elfi, mēdzam ļauties neprā­tam brīnišķīgam, pacilājošam, tomēr neprātam.

Agaeti Blodhren svinību priekšvakarā svētki parasti ilga trīs dienas Eragons, Safira un Oriks kopā ar Arju aizstaigāja līdz

Menojas kokam, kur bija sapulcējies krietns elfu bariņš. Viņu mel­nie un sudrabotie mati ik pa brīdim uzmirdzēja lukturu gaismā. Islanzadi stāvēja uz saknes, kas bija pacēlusies virs zemes netālu no stumbra, slaida, bāla un skaista kā bērzs. Blagdens tupēja uz karalienes kreisā pleca, bet kaķace Moda ložņāja viņai aiz muguras. Te bija arī Glēdrs, sarkanās un melnās drānās tērpies Oromiss, kā arī citi elfi, kurus Eragons pazina, piemēram, Lifēns un Nari, un, jauneklim par lielu nepatiku, Vanirs. Virs galvas samtainajās debesīs mirdzēja zvaigznes.

-   Pagaidiet šeit, Arja lūdza. Viņa izslīdēja cauri pūlim un atgriezās kopā ar Runonu. Kalēja, vērodama apkārt notiekošo, mirkšķināja acis kā pūce. Eragons sasveicinājās ar sirmo elfu, un viņa pamāja jauneklim un Safirai. Priecājos atkal satikt jūs, Spožzvīne un Ēnkāvi. Tad viņa pamanīja Oriku un uzrunāja viņu rūķiski. Oriks atsaucās ar lielu aizrautību, acīmredzot prie­cādamies aprunāties ar kādu dzimtās zemes raupjajā valodā.

-   Ko viņa teica? Eragons pieliekdamies pavaicāja.

-   Viņa ielūdza mani ciemos, lai es varētu aplūkot viņas vei­kumu un aprunāties par metāla apstrādi. Orika sejā atplauka apbrīnas pilna izteiksme. Eragon, viņa amatu esot mācījusies no paša Futarka viena no Durgrimsta Ingeitumu slavenākajiem grimstboritniem! Ko gan es atdotu, lai varētu viņu sastapt!

Kopā viņi sagaidīja pusnakts stundu, tad Islanzadi pacēla kailu kreiso roku kā marmora šķēpu pret jauno mēnesi. Virs viņas plaukstas no Menojas kokā sakārtajiem lukturiem savilkās maigi baltas gaismas lode. Tad Islanzadi pa sakni aizgāja līdz milzīga­jam stumbram un ielika lodi mizas iedobumā, kur tā turpināja pulsējot spīdēt.

Eragons pagriezās pret Arju. Vai svētki ir sākušies?

-   Tie ir sākušies! Viņa iesmējās. Un beigsies, kad māņuguns izdzisīs.

Elfi sadalījās mazākos pulciņos un izklīda mežā un klajumā ap Menojas koku. Šķietami no nekurienes viņi uzbūra ar fantas­tiskiem ēdieniem augsti piekrautus galdus, kuru pārpasaulīgais izskats liecināja, ka to radīšanā vienlīdz papūlējušies gan magi, gan pavāri.

Tad elfi sāka dziedāt savās dzidrajās, flautām līdzīgajās balsīs. Viņi dziedāja dažādas dziesmas, taču tās visas bija lielāka skaņ­darba dala, kas caurauda šo sapņaino nakti ar savu nobūrumu, saasinādama sajūtas, izgaisinādama kavēkļus un likdama svinī­bām uzmirdzēt ar pārdabisku maģiju. Dziesmu vārdi stāstīja par varoņdarbiem un tāliem ceļojumiem uz senaizmirstām zemēm zem kuģu burām un zirgu mugurās, kā arī pauda skumjas par zaudēto skaistumu. Pulsējošā mūzika apņēma Eragonu, un viņš juta, kā visu būtni atraisa mežonīga brīvības izjūta, trakojoša vēlme aizbēgt no savas dzīves un visu atlikušo mūžu aizvadīt, dejojot elfu valstības silos. Līdzās jauneklim, puspievērusi stiklai­nās acis, Safira mēģināja dūkt līdzi melodijai.