Vecākais

Jauneklis mēģināja ieskatīties Safiras acīs, taču viņa izvairījās no Eragona skatiena, līdz viņš pieskārās pūķa kaklam un sacīja: Safira, ģimenes locekļi piedod cits citam pat tad, ja ne vienmēr saprot, kāpēc tuvinieks rīkojas tieši tā, kā rīkojas… Tu esi mana ģimene tikpat, cik Rorans, pat vairāk. Un to nekas nespēs mainīt. Nekas. Kad Safira neatbildēja, Eragons pasniedzās un pakutināja aiz vienas no pūķa ausīm. Vai dzirdi mani? Nekas!

Safira, mēģinot apvaldīt smieklus, noklepojās, tad izlieca kaklu un pacēla galvu, lai izvairītos no Jātnieka dancojošajiem pirk­stiem. Kā gan es spēšu paskatīties acīs Glēdram ?! Viņš bija draus­mīgi nikns… Visa klints notrīcēja, kad viņš dusmās sāka plosīties.

Tu vismaz stājies viņam pretī, kad Glēdrs uzbruka.

Bija otrādi.

Eragons pārsteigumā sarauca uzacis. Lai būtu kā būdams, ir tikai viena iespēja tev jāatvainojas viņam.

Jāatvainojas!?

Tieši tā. Aizlido pie viņa un pasaki, ka jūties vainīga, ka tas nekad vairs neatkārtosies un ka tu vēlies turpināt mācīties pie viņa. Esmu pārliecināts, ka viņš visu piedos, ja tu dosi viņam tādu iespēju.

Lieliski, viņa klusā balsī novilka.

Kad būsi to izdarījusi, jutīsies labāk. Viņš pasmaidīja. To es zinu no paša pieredzes.

Safira norūcās un aizčāpoja līdz alas ieejai. Tur viņa nometās kņūpus un pārlaida skatienu bezgalīgajam mežam. Mums vaja­dzētu doties ceļā. Drīz iestāsies tumsa. Sakodis zobus, Eragons pieslējās stāvus katra kustība likās prasām pēdējos spēkus un, rausdamies pūķa mugurā, patērēja divreiz vairāk laika nekā parasti. Eragon?… Paldies, ka atsteidzies pie manis! Es zinu, cik bīstami tas bija muguras ievainojuma dēļ.

Viņš viegli uzsita pūķim pa plecu. Vai mēs atkal esam viens?

Mēs esam viens.

PŪKU DĀVANA

Dienas pirms Agaeti Blodhren svinībām Eragonam nesa reizē prieku un ciešanas. Muguras trauma lika sevi manīt biežāk nekā iepriekš, iedragādama viņa veselību un iztu­rību, kā arī izpostīdama sirdsmieru: viņš visu laiku baidījās izrai­sīt jaunu lēkmi. Toties attiecības ar Safiru bija tuvākās kopš pūķa izšķilšanās. Viens otra prātā viņi pavadīja tikpat laika, cik paši savā. Reižu reizēm, kad Arja apciemoja kokā ieaudzēto mitekli, viņi devās pastaigās pa Elesmēru. Tomēr elfa nekad nenāca viena viņai līdzi vienmēr bija vai nu Oriks, vai kaķace Moda.

Šo pastaigu laikā Arja iepazīstināja Eragonu un Safiru ar izcilā­kajiem elfiem dižiem karotājiem, dzejniekiem un māksliniekiem. Viņa veda abus uz koncertiem, kas norisinājās zem priežu zariem, un izrādīja viņiem daudzus nemanāmus Elesmēras brīnumus.

Eragons izmantoja katru iespēju aprunāties ar Arju. Viņš izstāstīja elfai par puikas gadiem Palankāra ielejā, par Roranu, Garovu un Marianas tanti, atsauca atmiņā savādus atgadījumus ar Slounu, Etlbertu un citiem ciematniekiem, atzinās mīlestībā uz kalniem, kas slējās apkārt Kārvahallai, un uzbūra šaudīgos gaismas palagus, kas naktīs mēdza greznot ziemīgās debesis. Jau­neklis atcerējās reizi, kad Gedrika miecēšanas mucā bija iekritusi lapsa, kuru nācās zvejot ārā ar tīklu. Viņš pastāstīja, kādu prieku sagādāja dārzeņa stādīšana, ravēšana un aprūpēšana, tas, kā zaļie asni, viņa koptie asni pabāza galvu no zemes Eragons zināja, ka Arja spēs to novērtēt labāk par daudziem citiem.

Arī Eragons uzzināja dažādus sīkumus par elfas dzīvi. Viņš dzirdēja pieminam viņas bērnību, viņas draugus un radus, atklāja daudz ko jaunu par to, ko Arja bija piedzīvojusi starp vārdeniem, par to viņa runāja visatklātāk, piesaukdama reidus un kaujas, kurās piedalījusies, līgumus, kurus palīdzējusi noslēgt, bezgalīgās pārrunas ar rūķiem un dižākos notikumus, kurus pieredzējusi, kalpodama par elfu vēstnieci.

Eragonam pavadot daudz laika kopā ar Arju un Safiru, viņa sirdi pārņēma miers, taču tas bija tik trausls, ka mazākais trie­ciens spētu to sagraut. Pat laiku jauneklis uztvēra kā ienaidnieku, jo pēc Agaeti Blodhren svinībām Arja grasījās doties projām no Duveldenvārdenas. Tāpēc Eragons turēja augstā vērtē katru ar elfu kopā pavadītu mirkli un ar bažām gaidīja svētku tuvošanos.

Elfi Agaeti Blodhren svinēšanai gatavojās ar lielu aizrautību visa pilsēta, var teikt, mutuļoja. Eragons nekad iepriekš nebija redzējis šīs rases pārstāvjus tik satrauktus. Viņi izgreznoja mežu ar krāsainiem audumiem un lukturiem, jo īpaši Menojas koka apkārtnē. Pašam Menojas kokam tika pa lukturim katra zara galā tie tur karājās kā mirdzošas asaras. Eragons ievēroja, ka pat augi, šķiet, gatavojās svētkiem, ietērpdamies jaunu, spilgtu ziedu rotās. Viņš bieži dzirdēja, kā elfi vēlu vakaros tiem dzied.