Vecākais

Eragonam bija vajadzīgs mirklis, lai to atcerētos. Folkvirs.

-   Tad sasauc to, izmantojot gramarye zināšanas. Nosauc zirga vārdu un savu vajadzību visvarenākajā no valodām, un tas steig­sies tev palīgā.

Ļaudams maģijai pārņemt balsi, Eragons pasauca Folkviru, sūtot steidzamo lūgumu pāri mežotajiem pakalniem uz Elesmēru.

Oromiss apmierināts pamāja. Lieliski.

Pēc divpadsmit minūtēm no tumšajām ēnām starp kokiem kā sudrabots spoks izšāvās Folkvirs, mētādams kuplās krēpes un satraukumā sprauslādams. Ērzeļa sāni pēc straujā skrējiena cilājās.

Uzlēcis nelielā elfu zirdziņa mugurā, Eragons atvadījās: Es atgriezīšos, tikko spēšu.

-   Dari, kas tev jādara, Oromiss novēlēja.

Tad Eragons ar papēžiem pieskārās Folkvira sāniem un uzsauca: Traucies, Folkvir! Traucies! Zirgs metās uz priekšu un ieskrēja Duveldenvārdenā, ar neticamu izmanību mezdams līkločus starp mezglainajām priedēm. Eragons vadīja rikšotāju uz Safiras pusi, izmantodams prāta ainas.

Ņemot vērā to, ka ceļa cauri pamežam nebija, nokļūšana līdz Sašķaidīto Olu Akmenim tādam zirgam kā Ledusliesma būtu prasījusi trīs četras stundas. Folkvirs turp nokļuva pēc mazliet vairāk nekā stundas.

Bazalta klints pakājē, kas pacēlās no zemes kā zaļi plankumots pīlārs un slējās krietnas simt pēdas virs koku galotnēm, Era­gons nomurmināja: Stāt! un noslīdēja zemē. Viņš paskatījās uz tālumā vīdošo Sašķaidīto Olu Akmens virsotni. Safira atradās tur, augšā.

Jauneklis apgāja apkārt klintij, meklēdams augšupceļu, taču velti laikazoba noslīpētais akmens izskatījās nepieejams. Nekur zemes tuvumā nemanīja plaisas, izciļņus vai citus negludumus, ko viņš varētu izmantot, lai uzrāptos pa stāvo sienu.

"Tas var izrādīties pagrūti," viņš nodomāja.

-   Gaidi tepat, Eragons pavēlēja Folkviram. Zirgs paskatījās uz viņu saprātīgām acīm. Paganies, ja gribi, bet gaidi tepat, sarunājuši? Folkvirs klusi iezviedzās un ar samtaino purnu pabakstīja Eragona roku. Jā, labs puika. Tu man krietni izlīdzēji.

Piekalis skatienu klints virsotnei, jauneklis sakopoja visus savus spēkus un tad iesaucās senvalodā: Augšup!

Tikai pēc tam viņš aptvēra ja nebūtu pieradis atrasties gaisā Safiras mugurā, pieredzētais varēja izrādīties tik satraucošs, ka viņš būtu zaudējis burvestībai nepieciešamo uzmanību un nosi­ties. Zeme zem kājām strauji attālinājās, bet koku stumbri kļuva arvien tievāki. Viņš ielidoja zaru biežņā un turpināja traukties augšup, pretī tumstošajām vakara debesīm. Zari šaustīja seju un plecus, bet Eragons tikai lauzās augšup. Tomēr atšķirībā no Safiras pikējumiem šoreiz svara sajūta nezuda likās, it kā zem kājām viņam vēl arvien būtu stingrs pamats.

Pacēlies virs Sašķaidīto Olu Akmens virsotnes, Eragons pali­doja gabaliņu uz priekšu, atlaidās no burvestības un piezemē­jās sūnām klātā laukumiņā. Piepūles nogurdināts, viņš nometās tupus un mirkli nogaidīja, lai pārliecinātos, vai sasprindzinājums neliks iesāpēties mugurai. Tomēr nekas nenotika, un jauneklis atviegloti nopūtās.

Klints virsotni veidoja vairāki roboti torņi, ko norobežoja dziļas un platas vagas, kurās auga vien reta savvaļas puķe. Smai­les bija sacaurumojušas neskaitāmas alas. Dažas bija dabiski veidojušās, bet citas milzīgu nagu izkasītas bazaltā. Alu grīdu klāja biezs ķērpju izraibinātu kaulu slānis tās bija seno pūķu medījumu atliekas. Tur, kur reiz bija ligzdojuši pūķi, tagad mājoja putni vanagi, piekūni un ērgļi, kas no ligzdām vēroja svešinieku, gatavi uzbrukt, ja tas apdraudētu viņu perējumu.

Eragons devās uz priekšu pa nemīlīgo kori, uzmanīdamies, lai uz ļodzīgajiem akmeņiem neizmežģītu potīti vai lai nepieietu pārāk tuvu aizām, kas ik pa brīdim šķērsoja kolonnu. Ja viņš tādā ieveltos, kritiens nozīmētu drošu nāvi. Vairākas reizes viņam nācās rāpties pāri paaugstām akmeņu sienām, bet vēl divas rei­zes pacelties gaisā ar maģijas palīdzību.

Pūķu pazīmes varēja manīt visur te vīdēja dziļi skrāpējumi bazaltā, te skatam pavērās izkausēta akmens apļi, te plaisās starp akmeņiem līdz ar citiem gružiem varēja manīt krāsu zaudējušas zvīņas. Viņš pat uzmina uz kādas asas šķembas, kas, apskatot tuvāk, izrādījās zaļas pūķa olas lauska.

Klints austrumu pusē slējās visaugstākais tornis, kura vidū kā uz sāniem sagāzta ogļraktuve vīdēja vislielākā ala. Tajā Eragons beidzot uzgāja Safiru. Pūķis gulēja, saritinājies pie tālākās sienas un uzgriezis muguru alas mutei. Safiras ķermeni raustīja trīsas. Uz alas sienām varēja manīt svaigas liesmu pēdas, un trauslo kaulu kaudzes bija izvandītas pa grīdu, it kā te būtu notikusi nežēlīga cīņa.

Safira, Eragons ierunājās balsī, jo viņas prāts vēl arvien bija slēgts.

Pūķa galva uzšāvās gaisā, un Safira paskatījās uz savu Jāt­nieku tā, it kā viņš būtu kāds svešinieks. Pielāgojoties saulei, kas spīdēja jauneklim aiz muguras, pūķa acu zīlītes sarāvās šaurās, melnās spraudziņās. Safira ierūcās atņirgtiem zobiem, gluži kā noklīdis suns, un tad atkal novērsās. Tajā mirklī viņa pacēla kreiso spārnu, atklādama garu, nelīdzenu brūci gurna augšpusē. Eragonam likās, ka sirds apstāsies krūtīs.