Vecākais

Safira izlocīja kājas, piegāja pie atvēruma, no kura pavērās skats pāri Elesmērai, un sacīja: Arī man vajadzētu ieturēties. Vai gribi lidot kopā ar mani ? Varēsi izcept tik gaļas, cik kārosies, tur­klāt elfi neko neuzzinās.

Tas būtu lieliski, Eragons atplauka. Vai paņemt seglus?

Mēs nelidosim īpaši tālu.

Eragons savās somās sameklēja sāli, garšvielas un citus gata­vošanai vajadzīgus sīkumus, tad uzmanīgi, lai nepārpūlētos, ierausās spraugā starp diviem dzelkšņiem Safirai uz muguras.

Pūķis palēcās un ļāva augšup ejošai gaisa strāvai pacelt viņu virs pilsētas, tad noslīdēja no siltā gaisa plūsmas un sāka planēt lejup, mezdama līkločus virs upītes, kas, te sadalīdamās vairākās straumēs, te atkal saplūzdama vienā, vijās cauri Duveldenvārdenai. Pēc pāris jūdzēm upe aizveda viņus līdz dīķim. Tā krastā Safira nolaidās un pietupās ciešāk pie zemes, lai Eragonam būtu vieglāk nokāpt.

Pūķis sacīja: Zālēs gar krastu parasti slēpjas truši. Mēģini kādu noķert. Es tikmēr pamedīšu briežus.

Vai tad tu negribi dalīties medījumā ar mani ?

Negribu gan, viņa īdzīgi novilka. Lai gan, protams, arī tev kaut kas tiks, ja tās lielās peles negribēs doties tev rokās.

Eragons pasmaidīja un, kad Safira atkal pacēlās spārnos, pie­vērsās samudžinātajiem zāles un latvāņu ceriem un sāka pētīt, vai nemanīs kaut kur lecam savas vakariņas.

Pēc nepilnas minūtes Eragons izcēla no migas pārīti beigtu trušu. Lai ar prātu tos atrastu un tad nogalinātu ar vienu no div­padsmit nāves vārdiem, bija vajadzējis vien pāris mirkļu. Tas, ko viņam bija iemācījis Oromiss, atņēma medībām jebkādu izaicinā­jumu un spriedzi. Man pat nevajadzēja tiem piezagties, viņš nodo­māja, atcerēdamies garos gadus, ko bija pavadījis, lai pilnveidotu pēdu dzīšanas iemaņas. Viņš saviebās gandarījumā jautās arī rūgtums. Es beidzot varu nonāvēt jebkuru medījumu, kādu vien vēlos, un tas man liekas bezjēdzīgi. Tad, kad kopā ar Bromu es medīju ar oļa palīdzību, bija vajadzīga vismaz kaut kāda izvei­cība, bet tagad… tagad tā ir tīrā slepkavošana.

Tad viņš atcerējās zobenu kalējas Runonas brīdinājumu: Tad, kad tu vari izdarīt visu, ko vēlies, nomurminot pāris vārdu, mēr­ķis zaudē nozīmi un jēgu saglabā vien ceļojums līdz tam.

Man vajadzēja rūpīgāk ieklausīties viņas vārdos, Eragons aptvēra.

Ar ierastu kustību viņš izvilka veco medību dunci, nodīrāja un izķidāja trušus un tad, atlicis malā sirdis, plaušas, nieres un aknas, apraka pārējās atliekas, lai smaka nepievilinātu maitēdājus. Tad jauneklis izraka bedri, piepildīja to ar malku un, izman­tojot burvestību aizdedzināja nelielu ugunskuru, jo bija piemirsis paķert līdzi kramu un tēraudu uguns uzšķilšanai. Nogriezis kizila stibu, viņš novilka tai mizu un apdedzināja koksni uz oglēm, lai nosvilinātu rūgto sulu, tad uzdūra trušus uz iesma un uzlika to uz divām zemē iedzītām staklēm. Paglabātās iekšas Eragons uzlika uz iepriekš ietaukota akmens, pārvērzdams to savdabīgā pannā, un akmeni novietoja uz oglēm.

Kad atgriezās Safira, viņš tupēja pie ugunskura un, lai gaļa izceptos vienmērīgi, lēnām grozīja iesmu. Pūķis nolaidās līdzās savam Jātniekam žokļos tam karājās ļengans brieža ķermenis, bet nagos bija sagrābtas otra brieža atliekas. Atlaidusies smaržī­gajā zālē, viņa turpināja mieloties ar medījumu, apēzdama visu briedi, pat tā ādu. Kauli krakšķēja starp zobena asuma zobiem kā zari, kad mežu plosa vētra.

Kad truši bija gatavi, Eragons pavicināja iesmu gaisā, lai tie ātrāk atdzistu, tad paskatījās uz spīdīgo, zeltaino gaļu un ievilka nāsīs neizturami kārdinošo cepeša smaržu.

Kad jauneklis pavēra muti, lai nokostu pirmo kumosu, domas nelūgtas pievērsās garajām meditāciju stundām. Viņš atcerējās, kā bija iegājis putnu, vāveru un peļu apziņā, cik enerģijas pilni šie radījumi viņam bija šķituši un cik apņēmīgi tie cīnījās par iespēju saglabāt dzīvību pat vislielāko briesmu priekšā. Un, ja šī dzīvība ir viss, kas tiem pieder…

Pretīguma pārņemts, Eragons aizsvieda gaļu, uztraucies par trušu nogalināšanu tik ļoti, it kā būtu nonāvējis divus nevainīgus cilvēkus. Vēderā kaut kas sagriezās, un viņam likās, ka tūlīt būs jāsāk vemt.

Safira pārstāja gremot, lai uzmestu viņam norūpējušos ska­tienu.

Dziļi ievilcis elpu, Eragons atspieda dūres pret ceļgaliem, mēģinādams savaldīties un saprast, kāpēc kaut kas tik ierasts kā medījums bija viņu tā satricinājis. Visu dzīvi viņš bija ēdis gaļu, zivis, arī putnus. Un ēdis ar baudu. Taču tagad pat doma par iespējamo ieturēšanos ar truša gaļu lika justies viņam fiziski slimam. Eragons palūkojās uz Safiru. Es to nespēju, viņš noteica.

Pasaule ir tā iekārtota visi ēd visus. Kāpēc tu pretojies šai dabiskajai kārtībai ?