Vecākais

Elfa pastiepa roku pēc papīra un, kad jauneklis viņai to pasnie­dza, saritināja lapu, lai vārdi vairs nebūtu redzami. Ieraža nosaka katram, kas piedalās Asinszvēresta svinībās, jāsacer dze­jolis, dziesma vai kāds cits paša radīts mākslas darbs, ko svētku laikā celt priekšā pārējiem. Esmu tikai sākusi pie tā strādāt.

-   Manuprāt, tas būs labs dzejolis.

-   Ja tu būtu lasījis vairāk dzejas…

-   Es esmu lasījis vairāk dzejas…

Arja aprāvās un, pieliekusi galvu, sacīja: Piedod. Tu vairs neesi tas cilvēks, ko es satiku Gileadā.

-   Neesmu gan. Es… Viņš apklusa un, meklēdams īstos vār­dus, pavirpināja kausu starp plaukstām. Arja… tu drīz dosies projām. Būtu žēl, ja šī kļūtu par mūsu pēdējo tikšanos pirms tavas aizbraukšanas. Varbūt mēs varētu palaikam satikties kā iepriekš un tu mums ar Safiru parādītu citas Elesmēras ievērojamākās vietas?

-   Tā nebūtu prātīga rīcība, elfa atbildēja klusā, bet izlēmīgā balsī.

Eragons paskatījās uz Arju. Vai tad man par neapdomību būs jāsamaksā ar mūsu draudzību? Es nespēju neko mainīt tajā, ko jūtu pret tevi. Taču es drīzāk ļautu, lai mani vēlreiz pāršķeļ Durzas zobens, nevis piedzīvotu brīdi, kad biedriskumu, kas val­dīja mūsu starpā, iznīcina paša muļķība. Man tas nozīmē pārāk daudz.

Pacēlusi kausu, Arja izdzēra pēdējo tējas malku. Mūsu drau­dzība, Eragon, nekur nepazudīs. Kas attiecas uz kopīgu laika pavadīšanu… Elfu meitenes lūpās iezagās smaida atblāzma.

-   Iespējams. Tiesa, mums ir jānogaida, lai zinātu, kā attīstīsies noti­kumi, šobrīd es esmu pārāk aizņemta un nevaru tev neko apsolīt.

Eragons saprata, ka elfas vārdi bija tuvākais izlīgumam, ko viņš varēja sagaidīt, tāpēc jauneklis jutās pateicīgs par tiem.

-   Protams, Arya Svit-kona, viņš sacīja un nolieca galvu.

Viņi vēl apmainījās ar dažām pieklājības frāzēm, taču bija skaidrs, ka Arja šajā dienā vēl uz kādām citām laipnībām nav gatava, tāpēc Eragons ar atjaunotām cerībām sirdī atgriezās pie Safiras. Tagad lai visu izšķir liktenis, viņš nodomāja, ķerdamies pie pēdējā Oromisa dotā vīstokļa.

Iebāzis roku pie jostas piesietajā maisiņā, Eragons izvilka ziepjakmens trauciņu ar nalgasku bišu vaska un lazdu riekstu eļļas maisījumu un uzsmērēja ziedi uz lūpām, lai pasargātu tās no aukstā vēja, kas šaustīja seju. Aizsējis maisiņu, viņš apskāva ar rokām Safiras kaklu un apslēpa seju elkoņa ielokā, lai piesegtu acis, kuras žilbināja saules stari, kas dzirkstīja cauri zemāk pel­došo, sakulto mākoņu spraugām. Visskaļāk jaunekļa ausīs dunēja Safiras spārnu plīkšķi augstāki un biežāki nekā viņiem pa priekšu lidojošā Glēdra spārnu vēzienu duna.

No rītausmas līdz agrai pēcpusdienai viņi lidoja uz dienvid­rietumiem, bieži uz brīdi aizkavēdamies, lai Safira un Glēdrs varētu izcīnīt aizrautīgas gaisa divcīņas. Šo cīniņu laikā Erago­nam nācās piesprādzēt rokas pie segliem, lai galvu reibinošo piru­ešu laikā nenoveltos no pūķa muguras. Pēc gaisa kaujām jauneklis ar zobiem raisīja vaļā savilkušos mezglus.

Ceļojums noslēdzās pie četriem kalniem, kas slējās pāri koku galotnēm. Tās bija pirmās augstienes, ko Eragons bija redzējis Duveldenvārdenā. Vēju šaustītās, sniegiem klātās smailes dūrās cauri mākoņu segai un atklāja robotās kraujas spožajai saulei, kas tik lielā augstumā īsti nesildīja.

Salīdzinājumā ar Beoriem tie izskatās tik sīki, Safira sacīja.

Kā ierasts nedēļām ilgo meditācijas vingrinājumu laikā, Era­gons izpleta prātu uz visām pusēm, pieskardamies apkārtējām apzinām un mēģinādams sajust, vai kāda no tām varētu vēlēt viņam ļaunu. Jauneklis sajuta alā silti saritinājušos murkšķi, kraukļus, dzilnīšus un vanagus, neskaitāmas vāveres, kas skrai­dīja augšup lejup pa koku stumbriem, un lejāk pa kalna nogāzi arī vairākas klinšu čūskas, kas slīdēja pa krūmājiem, meklēda­mas kādu peli. Protams, apkārt mudžēja arī visuresošo kukaiņu mākoni.

Kad Glēdrs nolaidās uz pirmā kalna kailās kores, Safirai nācās pagaidīt, līdz viņš salocīja varenos spārnus, lai atbrīvotos gana daudz vietas arī viņai. Klintsbluķiem nokaisīto nogāzi, virs kuras piezemējās pūķi, spilgti dzeltenu padarīja asu, smalku ķērpju paklājs. Pāri viņiem slējās melna, kaila klints. Tā kalpoja reizē kā balsts un aizsprosts zila ledus apmalei, kas vējā te ievaidējās, te sašķēlās, nosēdama granīta nogāzi ar robainiem ledus blāķiem.

Šo virsotni sauc par Fionulu, Glēdrs paskaidroja. Tās brāļi ir Etrundrs, Merogovens un Griminsmals. Par katru no tiem ir cita leģenda es tās pārstāstīšu atpakaļceļā. Bet tagad vēlos izstāstīt šī ceļojuma mērķi, proti, par saikni, kas tika izveidota vispirms starp pūķiem un elfiem, bet pēcāk arī starp pūķiem un cilvēkiem, par šīs saiknes būtību. Jūs abi kaut ko par to zināt un es esmu Safirai devis mājienus par tās visaptverošo nozīmi, bet tagad ir pienācis laiks izprast savienības dziļāko jēgu, lai jūs spētu to saglabāt, kad Oromisa un m,anis vairs nebūs.

-   Skolotāj? Eragons ievaicājās, ciešāk ietīdamies apmetnī, lai tik ļoti nesaltu.

Jā, Eragon.

-   Kāpēc Oromiss nelidoja kopā ar mums?