Vecākais

Tāpēc, nodimdināja Glēdrs, ka šis ir mans pienākums tāpat kā iepriekšējos gadsimtos tas vienmēr ir bijis vecākā pūka pienā­kums gādāt, lai Jātnieku jaunākā paaudze izprastu savu pienā­kumu patieso svarīgumu. Turklāt Oromiss nebūt nav tik vesels, kā izskatās.

Kad Glēdrs saritinājās uz nogāzes akmeņiem un nolika majestātisko galvu uz zemes šķērsām Eragonam un Safirai, klintsbluķi zem viņa svara vaidēdami saplaisāja. Vecais pūķis nopētīja abus ar vienu no milzīgajām zelta acīm vairoga lielumā, kas bija rūpīgi nopulēta vismaz divreiz spožāka par metālu. No viņa nāsīm cēlās pelēku dūmu strūkliņas, ko drīz vien izgaiņāja vēja brāzmas. Daudz kas no tā, ko es atklāšu, ir labi zināms gan elfiem, gan Jātniekiem, gan mācītiem cilvēkiem, taču daļu no tā zināja tikai Jātnieku vadonis, saujiņa elfu, tābrīža cilvēku vald­nieks un, protams, paši pūķi.

Tagad klausieties, mani jaunuļi, Glēdrs iesāka. Kad mūsu kara beigās tika noslēgts miers starp pūķiem un elfiem, mūsu senči nolēma radīt Jātniekus, lai šāda sadursme starp mūsu rasēm vairs nekad nebūtu iespējama. Elfu karaliene Tarmunora un pūķis, kuram bija uzticēts pārstāvēt mūs visus un kura vārdu… tad viņš apstājās un noraidīja Eragonam ainu virkni: garš zobs, balts zobs, nodrupis zobs; uzvarētas cīņas, zaudētas cīņas; neskaitāmi apēsti šrrgi un nagras; septiņas un divdesmit radītas olas un deviņpa­dsmit līdz briedumam izaudzināti pēcnācēji, …nav iespējams izteikt nevienā valodā, nolēma, ka ar parastu līgumu nebūs gana. Parakstīts papīrs pūķim neko nenozīmē. Mūsu asinis ir pārāk karstas un biezas, tāpēc bija skaidrs, ka pēc zināma laika notiks jauna sadursme ar elfiem tāpat kā mēs tūkstošiem gadu esam atkal un atkal karojuši ar rūķiem. Tomēr atšķirībā no kariem ar rūķiem nedz mēs, nedz elfi nevarēja atļauties vēl vienu sadursmi. Abas rases bija pārāk varenas, tāpēc varēja iznīcināt viena otru. Viens no veidiem, kā to novērst un izveidot ilgstošu saskaņu, bija vienot mūsu rases, izmantojot maģiju.

Eragons nodrebinājās, un Glēdrs mazliet izbrīnīts noteica: Safira, tu rīkotos prātīgi, ja ar savu uguni uzkarsētu vienu no šiem klintsblukiem, lai tavs Jātnieks nesasaltu ragā.

Safira izlieca kaklu, un starp viņas varenajiem, milzu zāģim līdzīgajiem zobiem izšāvās zila liesma un triecās pret akmeņiem, nosvilinādama ķērpjus un piepildīdama gaisu ar rūgtu deguma smārdu. Gaiss tā sakarsa, ka Eragons bija spiests novērsties. Viņš juta, kā kukaiņi zem akmeņiem izcepas šajā ellē. Pēc minūtes Safira aizcirta žokļus un nogāzē vīdēja piecas pēdas plats, ķiršu sarkanumā nokaitētu akmeņu loks.

Paldies, pateicās Eragons. Jauneklis notupās sakarsētā gra­nīta apļa malā un sasildīja virs tā rokas.

Safira, neaizmirsti izmantot mēli, lai virzītu liesmu, atgā­dināja Glēdrs. Un tā… elfu viedākajiem magiem bija vajadzīgi deviņi gadi, lai radītu iecerētos buramvārdus. Kad tie bija gatavi, efli un pūķi sapulcējās Ilirejā. Elfi deva burvestības būtību, pūķi piešķīra tai spēku, un tā viņi kopīgām pūlēm sakausēja elfu un pūku dvēseles.

Šis savienojums mainīja mūs visus. Mēs, pūķi, kopš tā laika spējam izmantot valodu un citas civilizācijas iezīmes, savukārt elfi, kuru dzīves līdz tam bija tikpat īsas kā cilvēkiem, ieguva pūķiem raksturīgo ilgmūžību. Galu galā elfi pārvērtās vairāk. Mūsu maģija, pūķu maģija kas caurstrāvo katru mūsu dzīslu tika nodota elfiem un ar laiku piešķīra tiem daudzināto spēku un izveicību. Cilvēkus pūku maģija nekad nav ietekmējusi tik spēcīgi, jo jūs pievienoja burvestībai vēlāk, tādējādi tai ir bijis krietni mazāk laika iedarboties uz jums. Tomēr… Glēdra acis iezaigojās, …mūsu maģija rupjos mežoņus, kas reiz ieradās Alagēzijā, spēja padarīt laipnākus un gudrākus, tiesa, pēc Krišanas jūs atkal pamazām pārvēršaties uz slikto pusi.

Vai rūķi jelkad ir bijuši piederīgi šai burvestībai? Eragons vaicāja.

Nē, un tāpēc neviens rūķis nekad nav kļuvis par Jātnieku. Viņiem pūki ir vienaldzīgi tāpat kā viņi mums un rūķiem doma par savienību ar mums likās pretīga. Iespējams, ka rūku atteik­šanās pievienoties burvestībai izrādīsies veiksme, jo viņi ir izvai­rījušies no pagrimuma, kas skāris cilvēkus un elfus.

No pagrimuma, skolotāj? ievaicājās Safira, turklāt Eragons varēja zvērēt, ka saklausīja viņas balsī kaitēšanos.

Jā, no pagrimuma. Ja kādu no mūsu trijām rasēm piemeklē posts, tas skar arī pārējās divas. Nogalinādams pūķus, Galbato­rikss nodarīja pāri arī savai rasei un elfiem. Jūs to, visticamāk, nejūtat, jo esat Elesmērā pirmo reizi, taču elfi kļūst vājāki; viņu spēks ir krietni sarucis. Arī cilvēki ir zaudējuši krietnu daļu kultū­ras, viņu sabiedrību ir pārņēmis haoss un pagrimums. Tikai tad, ja izdosies atjaunot līdzsvaru starp mūsu trijām rasēm, pasaulē atgriezīsies kārtība.