Vecākais

Visbeidzot laivās sāka kāpt cilvēki. Arī viņus vajadzēja sasēdi­nāt līdzsvarā, lai baržas neapgāztos. Galu galā Kloviss, Torsons un Flints stājās liellaivu priekšgalā un izrīkoja tilpnē sakāpušos kārvahalliešus.

Kas tur noticis? Rorans izdzirdēja, ka pludmalē uzplaiksnījis strīds. Viņš aizspraucās līdz vietai, kur skanēja paceltās balsis, un ieraudzīja Kalitu tupam līdzās savam patēvam Veilandam un mēģinām nomierināt veco vīru.

-   Nē! Es nekāpšu tajā briesmonī! Jūs mani nepiespiedīsiet, sūrojās Veilands. Viņš mētājās ar izkaltušajām rokām un daudzīja papēžus pret zemi, mēģinot izrauties no Kalitas skavām. No vīra mutes uz visām pusēm šķīda siekalas. Atlaid mani, es teicu! Atlaid!

Vairīdamās no sitieniem, Kalita sacīja: Viņš izturas dīvaini kopš pagājušā vakara.

"Visiem būtu bijis labāk, ja vecais vīrs būtu nomiris Korē, nevis sacēlis tādu traci tagad," Rorans nodomāja. Viņš pievienojās Kalitai, un kopā viņiem izdevās nomierināt Veilandu tiktāl, ka večuks pārstāja aurot un vicināt rokas. Kā atlīdzību par labo uzvedību

Kalita sagādāja viņam kaltētas gaļas gabaliņu, kas novērsa sirmā vira uzmanību. Kamēr Veilands savā bezzobu mutē kāri žļembāja gaļu, Roranam izdevās uzmānīt viņu uz "Edelīnas" klāja un iekār­tot nomaļākā stūrītī, kur viņš pārāk netraucētu pārējos.

-   Kustiniet savas pēcpuses, miegamices, Kloviss uzsauca. Tūlīt sāksies bēgums. Hop, hop, hop.

Liellaivās vēl tika sasteigti pēdējie kārtošanas darbi, tad laipas ievilka baržās. Pludmalē palika savi divdesmit vīri, kas sadalījās pulciņos pie katras no baržām, lai iestumtu tās atpakaļ ūdenī.

Rorans vadīja vīrus pie "Sarkanā vepra". Skaļi saukdams, lai saskaņotu grūšanas ritmu, viņš kopā ar pārējiem pielika plecu milzīgajai baržai. Kājas dziļi grima pelēkajās smiltīs, baļķi un virves vaidēja, un gaisā jautās sviedru smārds. Brīdi likās, ka viņiem neizdosies izkustināt liellaivu, taču tad "Sarkanais vepris" nodrebēja un ieslīdēja par pēdas tiesu dziļāk ūdenī.

-   Vēlreiz! Rorans uzsauca. Pēdu pa pēdai viņi iestūma baržu jūrā, līdz aukstais ūdens sniedzās stūmējiem līdz viduklim. Kāds lielāks vilnis pārvēlās pāri Rorana galvai, piešļākdams muti ar sālsūdeni. Viņš krietnu brīdi spļaudījās, mēģinot atbrīvoties no neparastās garšas, sāļums izrādījās krietni izteiktāks, nekā viņš bija iedomājies.

Kad barža bija nostumta no krasta un sāka līgoties viļņos, Rorans piepeldēja pie "Sarkanā vepra" un pa vienu no pāri bor­tam pārmestajām virvēm uzrāpās uz klāja. Tikmēr jūrnieki ar garām kārtīm ņēmās stumt liellaivu arvien tālāk no krasta; tāpat rīkojās arī "Meribellas" un "Edelīnas" komandas.

Tikko viņi bija nonākuši gana tālu no pludmales, Kloviss pavēlēja aizvākt kārtis un ķerties pie airiem; ar tiem jūrnieki iegrieza "Sarkanā vepra" priekšvadni līcīša mutes virzienā. Tad tika uzvilkta bura, iegriezta vieglajā vējiņā, un baržu trijotnes priekšgalā "Sarkanais vepris" pāri bangojošās jūras noslēpumai­najai dzelmei uzņēma kursu uz Teirmu.

VLEDUMA PIRMSĀKUMI

Dienas, ko Eragons pavadīja Elesmērā, saplūda vienā virknē bez kādām atšķirībām; šķita, ka laikam šajā priežu pil­sētā nav varas. Nekas nevēstīja par iespējamu gadalaiku maiņu, kaut gan pēcpusdienas un vakari stiepās garāki, piepil­dīdami mežu ar dziļām ēnām. Elfu maģijas mudinātas, pilsētā ziedēja visu gadskārtu puķes, ko baroja ar burvestībām pilnais gaiss.

Eragons iemīlēja Elesmēras skaistumu un klusumu, graciozās ēkas, kas likās izplūstam no kokiem, valdzinošās dziesmas, kas atbalsojās puskrēslā, noslēpumainajos mitekļos paslēptos mākslas darbus un pašu elfu dziļo ieskatīšanos sevī, kas mijās ar jautrības uzplaiksnījumiem.

Duveldenvārdenas meža zvēri nebaidījās no medniekiem. Era­gons no savas ligzdas bieži vēroja, kā elfs noglāsta staltbriedi vai pelēko lapsu vai murmina kaut ko kautrīgam lācim, kas kaut kur lavās gar klajuma malu, nevēlēdamies parādīties atklātā vietā. Dažiem dzīvniekiem pat nebija sava veidola. Tie mēdza parādīties naktīs, lai rūkdami klīstu pa krūmājiem un izgaistu, kad Eragons uzdrīkstējās pienākt tuvāk. Reiz viņš pamanīja kādu radījumu, kas līdzinājās čūskai ar biezu kažoku, bet citā vakarā baltā tērpu­šās sievietes stāvs nozvārojās un izgaisa viņa acu priekšā, tā vietā atklājot savādi smīnošu vilcēni.

Eragons un Safira turpināja pētīt Elesmēru, kad vien radās tāda iespēja. Viņi devās pastaigās vai nu vieni, vai kopā ar Oriku, jo Arja viņiem vairs nepievienojās. Kopš tās reizes, kad elfa sašķai­dīja Eragona uzburto dailni, jauneklis ar viņu nebija runājis. Reižu reizēm viņš Arju manīja pazibam starp kokiem, bet vien­mēr, kad viņš mēģināja tuvoties, cerot atvainoties, viņa pagaisa, pamezdama Eragonu vienu starp senajām priedēm. Beidzot jau­neklis aptvēra, ka nāksies uzņemties iniciatīvu, lai paliktu kaut mazākā cerība izlīgt ar elfu. Tāpēc kādu vakaru Eragons saplūca

puķes turpat netālu no taciņas, kas veda uz viņa koku, un tad ar lielu piespiešanos aizvilkās uz Tialdari namu, kur kādam koptelpā satiktam elfam palūdza izstāstīt ceļu līdz Arjas miteklim.