Vecākais

Klovisa uzacis uzrāvās augšup teju līdz vietai, kur sāka augt mati. Vai tiešām? Tas nu būtu stāsts, ko es gribētu dzirdēt.

-   Negribētu vis.

Pēc mirkļa Kloviss atzina: Nē, laikam tev taisnība. Viņš paskatījās pāri bortam. Kaut mani pakārtu. Cik nu saprotu, mēs varam atdot galus. O, un tur nāk mana mazā Galina, tieši laikā kā tāds pulkstenītis.

Ducīgais vīrs pārlēca uz laipas, no tās uz piestātnes, kur apskāva tumšmatainu, gadus trīspadsmit vecu meiteni un sie­vieti, kura, pēc visa spriežot, bija viņas māte. Kloviss sabužināja meitenes matus un noteica: Uzvedies godīgi, kamēr būšu pro­jām, sarunājuši?

-   Jā, tēt.

Vērodams, kā Kloviss atvadās no savējiem, Rorans iedomā­jās kareivjus, kas gulēja grāvī pie pilsētas vārtiem. "Arī viņiem, iespējams, bija ģimene. Sievas un bērni, kuri viņus mīlēja, un mājas, kurās katru vakaru atgriezties…" Kaklā sakāpa nelabums, tāpēc, lai nesāktu vemt, viņš piespieda sevi domāt par gaidāmo ceļojumu.

Kārvahallieši uz liellaivām izskatījās arvien satrauktāki. Bai­dīdamies, ka viņi varētu zaudēt savaldību, Rorans izstaigājās pa klāju un izstaipījās, izlikdamies pilnīgi mierīgs. Beidzot Kloviss uzkāpa atpakaļ uz "Sarkanā vepra" un uzsauca: Atdodam galus, puiši! Mūs sauc sāļie plašumi!

Viri uzvilka laipas uz klāja, atraisīja virves, kas noturēja liel­laivas pie piestātnēm, un uz visām trijām baržām pacēla buras. Gaisā ieskanējās pavēles, ko drīz nomainīja dziedoša sasaukša­nās tur vīri ritmā vilka tauvas.

Viņiem aiz muguras uz piestātnes palika stāvam Galina un viņas māte, vērodamas, kā baržas dodas jūrā. Viņas sastingušas klusēja, un pāri abu drūmajām sejām tumšas ēnas meta kapuces.

-   Mums, Dižveseri, ir paveicies, Kloviss noteica, uzsizdams jauneklim pa plecu. Šodien vējš mums bišķi palīdz. Varbūt mums pat nevajadzēs ķerties pie airiem, lai tiktu līdz līcītim, pirms paisumu nomainīs bēgums!

Kad "Sarkanais vepris" bija Nardas līča vidū un vēl savas desmit minūtes līdz atklātas jūras solītajai brīvībai, notika tas, par ko Rorans bija baidījies, pāri viļņiem no akmens ēku puses atskanēja zvanu un tauru skaņas.

-   Kas tur? viņš vaicāja.

-   Nezinu gan, Kloviss novilka. Saraucis pieri, viņš vēroja pilsētu. Varētu būt ugunsgrēks, tiesa, dūmus nekur nemana. Varbūt apkaimē pamanīti urgļi… Tad kapteiņa sejā iezagās rūpju rieva. Vai jūs no rīta kādu uz ceļa nemanījāt?

Rorans papurināja galvu, baidīdamies, ka balss viņu var nodot.

Flints iznāca viņiem līdzās uz "Edelīnas" klāja un uzsauca:

-   Kaptein, vai griezīsimies atpakaļ? Rorans sagrāba baržas sānu ar tādu spēku, ka sadzina skabargas zem nagiem, gatavs iejaukties, tomēr negribēdams izskatīties pārāk satraukts.

Atrāvis skatienu no Nardas, Kloviss noaurojās: Nē. Mēs nokavēsim paisumu.

-   Skaidrs, kaptein! Bet es atdotu dienas algu, lai uzzinātu, kas tur par traci.

-   Es arī, Kloviss nomurmināja.

Ēkām un mūriem aiz muguras sarūkot arvien mazākiem, Rorans notupās baržas pakaļgalā, apņēma ceļgalus ar rokām un atspiedās pret kajītēm. Viņš paskatījās debesīs, izbrīnīts par to dziļumu, dzidrumu un krāsu, tad pameta skatienu atpakaļ "Sar­kanā vepra" mutuļojoši zaļajā ķīļūdenī, kurā plīvoja jūraszāļu lentes. Liellaivas šūpošanās ieaijāja viņu kā šūpulis. "Cik gan skaista diena," viņš nodomāja, pateicīgs, ka var to piedzīvot.

Kad baržas tika ārā no ostas Roranam par milzīgu atvieg­lojumu jauneklis pa kāpnēm uzkāpa uz klāja aiz kajītēm, kur stāvēja Kloviss, turēdams roku uz stūres sviras un vadīdams liellaivu. Kapteinis sacīja: O, ceļojuma pirmā diena vienmēr ir priecīga satraukuma pilna, tikai vēlāk tu saproti, cik draņķīgs ir ēdamais, un sāc ilgoties pēc mājām.

Rorans apzinājās, ka viņam vajag izdibināt pēc iespējas vairāk par baržas vadīšanu, tāpēc iztaujāja Klovisu par dažādu uz klāja redzamu ierīču nosaukumiem un pielietojumu. Kapteinis ar lielu prieku izstāstīja jauneklim par baržu un kuģu vadīšanu, kā arī par burāšanas mākslu kopumā.

Pēc divām stundām Kloviss norādīja uz šauru pussalu, kas stiepās šķērsām viņu kursam. Aiz tās būs mūsu līcītis. Rorans izslējās pilnā augumā pie laivas borta un izstiepa kaklu, mēģinā­dams pārliecināties, ka ar kārvahalliešiem viss ir kārtībā.

Kad "Sarkanais vepris" aplieca akmeņaino zemesragu, līcīša tālajā malā atklājās balta smilšu pludmale, kurā bija sapulcējušies bēgļi no Palankāra ielejas. Ļaudis uzgavilēja un sāka māt, kad aiz klintīm parādījās baržas.

Rorans atviegloti nopūtās.

Līdzās stāvošais Kloviss nešpetni nolamājās. Man bija nelāga nojauta no pirmā brīža, kad tu, Dižveseri, parādījies manā pagalmā. Mājlopi, ko tu neteiksi. Bāc! Apvedi mani ap stūri kā puiku, tā gan!

-   Tu aizvaino mani, Rorans atbildēja. Es nemeloju. Šis ir mans ganāmpulks, un es esmu tā gans. Vai tad es nedrīkstu viņus nosaukt par "avīm", ja vēlos?