Vecākais

-   Nu, man izdevās atrast septiņus puišus spēcīgus, uzti­camus, labus jūrniekus, kas piekrita šim mazajam, dīvainajam piedzīvojumam. Lieciet aiz auss, vairums vīru vakar, kad viņus sadzinu rokā, strēba grādīgo, nodzerdami pēc pēdējā brauciena saņemto algu, bet rīt no rīta viņi būs skaidri kā stikliņi, to es varu apsolīt. Tā kā varēju atrast tikai septiņus, man vajadzētu vēl četrus.

-   Skaidrs. Būs četri, Rorans atbildēja. Mani vīri neko nesa­prot no jūrā braukšanas, toties ir spēcīgi un gatavi mācīties.

Kloviss nokrekšķējās. Katrā braucienā es šā vai tā parasti ņemu līdzi pārīti jauniņo. Ja tik šie izpildīs pavēles, viss būs kārtībā. Ja ne, dabūs ar atsaites tapu pa galvu, to es apsolu. Man vajadzēs deviņus sargus pa trim uz katras liellaivas. Bet tiem nu gan nevajadzētu būt tik zaļiem kā jūsu jūrnieki, citādi es nekustēšu projām no šīs piestātnes, pat ja jūs piesolītu man visu pasaules viskiju.

Rorans atļāvās drūmi pasmaidīt. Katrs mans vīrs ir daudz­kārt pārbaudīts kaujā.

-   Un viņi visi pakļaujas tev, Dižveseri? vaicāja Kloviss. Vēro­dams Gedriku, Delvinu un pārējos, kurus viņš redzēja pirmo reizi, kapteinis pakasīja zodu. Cik daudz vīru tev ir?

-   Pietiekami.

-   Pietiekami, tu saki. Es tikai lauzīju galvu. Tad Kloviss atmeta ar roku. Neliecies par mani ne zinis! Mana mēle reizēm skrien pa priekšu veselajam saprātam vismaz tēvs mani par to strostēja. Mans pirmais palīgs, vārdā Torsons, šobrīd pie tirgotāja iepērk pārtiku un aprīkojumu. Jums tak lopi būs jābaro, ja pareizi saprotu?

-   Tas tiesa.

-   Tad varbūt atgādājiet barību šurp! Sakrausim tilpnēs, tikko būsim uzslējuši mastus.

Visu rīta cēlienu un pēcpusdienu Rorans un pārējie Kārva­hallas vīri nopūlējās vaiga sviedros, lai nogādātu Loringa dēlu sagādāto pārtiku no noliktavas, kur tā glabājās, uz nojumēm, kur ceļam tika postas baržas.

Kad Rorans pa laipu uznesa uz "Edelīnas" klāja un padeva jūrniekam, kas gaidīja tilpnē, maisu ar miltiem, Kloviss nogrozīja galvu: Vairums te nebūt nav lopu barības, Dižveseri.

-   Tas tiesa, Rorans atbildēja. Bet mums tas viss ir vaja­dzīgs. Viņam par lielu atvieglojumu, Kloviss neuzmācās ar izprašņāšanu.

Kad viss bija sanests tilpnēs, Kloviss pasauca Roranu. Jūs varat doties atpakaļ. Mēs ar puišiem sakārtosim pārējo. Tikai atceries trīs stundas pēc saullēkta tev ar visiem solītajiem vīriem ir jābūt piestātnē, citādi mēs nokavēsim paisumu.

-   Mēs būsim klāt.

Atgriezies nometnē, Rorans palīdzēja Elēnai un pārējiem sasai­ņot mantas. Tam nevajadzēja daudz laika, jo viņi bija pieraduši ik rītu nometni nojaukt. Tad viņš izvēlējās duci vīru, kuriem kopā ar viņu nākamajā rītā vajadzēja doties uz Nardu. Visi ciema vīri bija dūšīgi karotāji, taču Rorans lūdza labākos, tādus kā Horsts un Delvins, palikt kopā ar pārējiem kārvahalliešiem, gadījumāja parādītos Impērijas kareivji vai atgrieztos razaki.

Kad iestājās nakts, ciematnieki sadalījās divās grupās. Rorans, tupēdams uz klintsbluķa, noskatījās, kā Horsts aizved ļaužu rindu lejup pa nogāzi uz līcīti, kur tie rīt sagaidīs liellaivas.

Pienāca Orvals un sakrustoja rokas uz krūtīm. Kā tu, Dižve­seri, domā, vai viņi būs drošībā? Viņa balsī jautās uztraukums, gluži kā uzvilkta loka stiegra.

Arī Rorans bija nemierīgs, tomēr viņš atbildēja: Domāju, ka viss būs kārtībā. Varu saderēt ar tevi uz mucu sidra, ka viņi vēl saldi gulēs, kad mēs rīt piestāsim krastā. Tu, sev par prieku, varēsi pamodināt Nollu. Kā tas izklausās? Orvals pasmaidīja, kad Rorans pieminēja viņa sievu, un pamāja, vismaz ārēji atguvis sirdsmieru.

Es ceru, ka man ir taisnība. Rorans palika tupam uz bluķa, salīcis kā skarba gārgola, kamēr ciematnieku tumšā virkne nepagaisa no skatiena.

Vīri pamodās stundu pirms rītausmas, tikko debesis sāka iekrāsoties gaiši zaļas. Miklais nakts gaiss stindzināja roku pirk­stus. Rorans apslacīja seju ar ūdeni, tad uzsēja mugurā loku un bultu maku, aizbāza aiz jostas veseri un paņēma rokās Fiska gata­voto vairogu un Horsta kalto šķēpu. Arī pārējie apbruņojās līdzīgi, tikai aplikdami kaujās pie Kārvahallas iegūtos zobenus.

Visi trīspadsmit vīri skriešus devās lejup pa nogāzi, līdz nonāca pie Nardas ceļa un drīz pēc tam arī pie pilsētas galvenajiem vārtiem. Rorans ar bažām ievēroja, ka sardzē atkal stāv tie divi kareivji, kuri bija prašņājuši viņus pirmajā reizē. Arī tagad ieeju pilsētā aizšķērsoja sakrustotas āvas.

-   Šoreiz jūsu ir krietni vairāk, sirmais secināja. Arī sejas ir citas. Izņemot tevi. Viņš norādīja uz Roranu. Laikam tu gribi, lai es noticu, ka arī šķēpu un vairogu tu izmanto, lai virpotu podus?

-   Nē. Mūs salīga Kloviss, lai mēs aizsargātu viņa liellaivas ceļā līdz Teirmai.

-   Jūs? Algotņi? Kareivji sāka smieties. Tak iepriekš teicāt, ka tirgotāji.

-   Par sargāšanu maksā labāk.