Vecākais

Tad abas pacēla gaisā pa kailai pēdai un ar klusu būkšķi cirta tās pret nomīdīto zemi.

Atskanēja vēl viens būkšķis.

Kad klajumā atbalsojās trešais būkšķis, bundzinieki uztvēra ritmu. Vēl pēc viena būkšķa artisti ķērās pie savu zeltīto instru­mentu stīgām, bet vēl pēc mirkļa pulsējošajai melodijai pievieno­jās elfi ar flautām.

Iduna un Neija sāka dejot, sākumā lēni, bet tad arvien ātrāk, iezīmēdamas ritmu ar kāju cirtieniem pret zemi un izvīdamās tā, ka šķita kustas nevis elfās, bet gan uz viņu ķermeņiem uzteto­vētais pūķis. Abas meta loku pēc loka, un pūķis likās traucamies apkārt pa apli.

Tad dvīnes pievienoja melodijai savas balsis, pastiprinot dunošo ritmu ar spalgiem izsaucieniem. Buramvārdu vārsmas bija tik sarežģītas, ka Eragons nesaprata to jēgu. Kā vējš pieņe­mas spēkā pirms vētras, tā elfi pievienojās skandējumam, dzie­dādami vienā valodā, vienā garā un vienā saliedētībā. Eragons nezināja vārdus, taču kādā brīdī aptvēra, ka, neapturamās skaņu straumes aizrauts, izrunā tos kopā ar pārējiem. Viņš dzirdēja, ka arī Safira un Glēdrs ducina līdzi melodijai šī pulsējošā skaņa bija tik spēcīga, ka likās vibrējam viņa kaulu smadzenēs, liekot pār kaklu pārskriet tirpām un gaisam ņirbēt.

Iduna un Neija griezās arvien straujāk, līdz viņu pēdas pārvēr­tās putekļainā viesulī, mati kā vēdekļi planda ap galvu, bet elfu ādu pārklāja tikko jaušama sviedru membrāna. Drīz viņas kus­tējās pārcilvēciskā ātrumā un arī mūzika kulminēja neprātīgi izkliegtu vārsmu vētrā. Tad pār pūķa tetovējumu pārskrēja gais­mas zibsnis, no galvas līdz pat astes galiņam, un pūķis sakustējās. Pirmajā mirklī Eragons nodomāja, ka tas ir māns, bet tad radī­jums samirkšķināja acis, pacēla spārnus un salieca asos nagus.

No pūķa žokļiem izšāvās liesmu strūkla, un tas metās uz priekšu, atbrīvodamies no elfu ādas, pacēlās gaisā, tur brīdi sastinga uz vietas, tikai vēcinot spārnus. Astes galiņš palika savienots ar dvīnēm uz zemes gluži kā zaigojoša nabassaite. Mil­zīgais nezvērs pacēlās augstāk pretī melnajam mēnesim, izgrūda nepieradinātas būtnes senlaiku rēcienu, tad pagriezās un pārlaida acis elfu pulkam.

Kad pūķa draudīgā acs pievērsās Eragonam, viņš saprata, ka šis radījums nav vis uzburts rēgs, bet maģijas saistīta un uzturēta saprātīga būtne. Safiras un Glēdra dungošana kļuva arvien ska­ļāka, līdz tā bija vienīgā skaņa, ko Eragons spēja saklausīt. Viņu rases gars nolaidās zemāk pār elfiem, skardams tos ar bezmiesisku spārnu. Pūķis apstājās Eragona priekšā, piekaldams jauneklim bezgalīgu, atvaram līdzīgu skatienu. Nezināma instinkta vadīts, Eragons pacēla labo roku. Pār plaukstu pārskrēja tirpas.

Jaunekļa prātā atbalsojās ugunīga balss: Tā ir mūsu dāvana tev, lai tu varētu veikt to, kas tev jāpaveic.

Pūķis pielieca kaklu un ar purnu pieskārās Eragona gedwēy ignasia. Starp abiem nosprakšķēja dzirkstele, un Eragons sastinga, juzdams, kā viņa ķermenī ielīst baltkvēles karstums un izkausē visu ap sevi. Acu priekšā uzplaiksnīja sarkans un melns, tad rēta uz muguras sāka sūrstēt tā, it kā tiktu dedzināta ar nokaitētu dzelzi. Mēģinādams nokļūt drošībā, Eragons iekrita jo dziļi sevī, kur viņu satvēra tumsa un viņam nebija spēka tai pretoties.

Pēdējais, ko Jātnieks dzirdēja, bija ugunīgā balss: Tā ir mūsu dāvana tev.

ZVAIGŽŅOTAJĀ KLAJUMĀ

Kad Eragons pamodās, viņš bija viens. Viņš atvēra acis un virs galvas ieraudzīja mitekļa kok­griezumiem rotātos griestus. Ārā vēl valdīja tumsa, un no mirgojošās pilsētas cēlās elfu svinību skaņas.

Pirms viņš paguva aptvert ko vairāk, prātā iešāvās norūpē­jusies un uztraukusies Safira. Viņa noraidīja ainu, kurā stāvēja līdzās Islanzadi zem Menojas koka, tad apvaicājās: Kā tu jūties ?

Es jūtos… labi. Labāk, nekā esmu juties pēdējā laikā. Cik ilgi es…

Tikai kādu stundu. Es būtu palikusi kopā ar tevi, bet elfiem bija vajadzīga Oromisa, Glēdra un mana klātbūtne, lai pabeigtu ceremoniju. Ja tu būtu redzējis viņu sejas, kad zaudēji samaņu! Nekas tāds iepriekš nebija pieredzēts.

Vai tu, Safira, to izdarīji ?

Es viena to nespētu, un pat Glēdrs ne. Mūsu rases atmiņas, kam veidolu un saturu piešķīra elfu maģija, svētīja tevi ar tām prasmēm, kādas mums, pūķiem, piemīt, jo vienīgi tu spēj paglābt mūs no nebūtības.

Es neko nesaprotu.

Ieskaties spogulī, pūķis ieteica. Tad atpūties un atgūsti spē­kus es rītausmā atgriezīšos.

Safira izgāja no viņa apziņas. Eragons piecēlās un izstaipījās, pārsteigts par labo sajūtu, kas caurstrāvoja visu ķermeni. Aizgājis līdz mazgāšanās kambarim, viņš sameklēja spoguli, kuru izman­toja skujoties, un iznesa to tuvākā luktura gaismā.

Jauneklis pārsteigumā sastinga.