Vecākais

Šajā noslēpumainajā vietā Eragons pēkšņi sajuta īpašu tuvību ar Arju, un viņa apziņu pārņēma jūtas, ko jauneklis loloja pret elfu. Cauri dzīslām pulsējošā spēka un dzīvīguma, kā arī meža nostūri pārņēmušās maģijas apreibināts, viņš atmeta jebkādu piesardzību un sacīja: Cik gan koki ir slaidi, cik gan zvaigznes ir spožas… un cik gan skaista tu esi, Arya Svit-kona. Ikdieniš­ķos apstākļos viņš uzskatītu šādu rīcību par muļķības kalngalu, taču šajā pārpasaulīgajā, neprātīgajā naktī tā likās pilnībā pieņe­mama.

Elfa saspringa. Eragon…

Viņš nelikās ne zinis par brīdinājumu. Arja, es darīšu visu iespējamo, lai iekarotu tavu roku un sirdi. Es sekošu tev līdz pasaules malai. Es ar kailām rokām uzcelšu tev pili. Es…

-   Vai tu reiz pārstāsi mani vajāt? Vai tu vari man to apsolīt? Kad jauneklis saminstinājās, elfa pienāca tuvāk un klusā, mierīgā balsī sacīja: Eragon, tas nav iespējams. Tu esi jauns, un es esmu veca tas nekad nemainīsies.

-   Vai tu pret mani neko nejūti?

-   Es tevi mīlu kā draugu, viņa atbildēja, bet ne vairāk. Esmu pateicīga, ka izglābi mani Gileadā, man ir patīkama tava sabiedrība. Tas arī viss… Atsakies no šiem veltīgajiem mēģinā­jumiem tie sagādās tev tikai sirdēstus un atrodi kādu sava vecuma būtni, ar kuru kopā aizvadīt garus un laimīgus gadus.

Jauneklim acīs sariesās asaras. Kā gan tu spēj būt tik nežē­līga?

-   Es neesmu nežēlīga, gluži pretēji. Mēs neesam paredzēti viens otram.

Viņš izmisis ierosināja: Ja tu dalītos ar mani savās atmiņās, mana pieredze un zināšanas līdzinātos tavām.

Tā būtu zaimošana. Arja pacēla zodu augšup. Nopietno, cēlo seju sudraboja tālo zvaigžņu mirga. Elfas balss skanēja cieti kā tērauds. Uzklausi mani uzmanīgi, Eragon! Tas nevar notikt un nekad arī nenotiks. Un, pirms tu iemācies valdīt pats pār sevi, mūsu draudzībai ir jābeidzas, jo tavas jūtas traucē mums pildīt mūsu pienākumus. Viņa paklanījās. Paliec sveiks, Eragon Ēnkāvi. Tad Arja pagāja garām jauneklim un izgaisa Duvelden­vārdenā.

Asaras nevaldāmā straumē sāka līt pār Eragona vaigiem un lāsot sūnās zem kājām, kur tās mirdzēja kā pa smaragdzaļu samtu izkaisītas pērles. Garīgi iztukšots, jauneklis apsēdās uz trūdoša stumbra un, paslēpis seju rokās, raudāja par to, ka viņa kaislei pret Arju tā arī lemts palikt bez atbildes, un arī par to, ka ar savu rīcību viņš atgrūdis elfu vēl tālāk projām no sevis.

Pēc īsa mirkļa parādījās Safira. Ak, mazais. Viņa ar purnu pabakstīja savu Jātnieku. Kāpēc tev vajadzēja to sev nodarīt ? Tu taču zināji, kas notiks, ja tu vēlreiz mēģināsi aplidot Arju.

Es nespēju savaldīties. Eragons, apņēmis sevi ar rokām, šūpo­jās šurpu turpu, nespēdams savaldīt žagām līdzīgās elsas, ko bija izraisījis prātam neaptveramais izmisums. Pārsegusi viņu ar siltu spārnu, Safira pievilka jaunekli sev tuvāk, gluži kā piekūnu māte piekļauj tuvāk savu mazuli. Jātnieks, savilcies kamoliņā cieši pie pūķa sāniem, sagaidīja brīdi, kad nakts pārvērtās dienā un Agaeti Blodhren svinības beidzot bija galā.

ZEME

Rorans stāvēja uz klāja "Sarkanā Vepra" pakaļgalā, sakrus­tojis rokas uz krūtīm un kājas papletis plecu platumā, lai saglabātu līdzsvaru, baržai šūpojoties viļņos. Sāļais vējš jauca matu cirtas, pluinīja biezo bārdu un kutinoši šķirstīja spal­viņas uz kailajiem apakšdelmiem.

Līdzās pie stūres vadaira stāvēja Kloviss. Rūdītais jūrnieks norā­dīja uz krastu virs lēzena kalna, kas iestiepās visai tālu okeānā, slējās kaijām noklāta klints. Teirma atrodas tūlīt aiz tās virsotnes.

Rorans piemiedza acis pēcpusdienas saulē, kas žilbinoši atspī­dēja no ūdens virsmas. Tad pagaidām piestāsim tepat.

-   Vai tu vēl nevēlies doties uz pilsētu?

-   Visiem kopā tas būtu pārāk riskanti. Sazinies ar Torsonu un Flintu un pavēli piestāt krastā. Liekas, šī būs piemērota vieta nometnei.

Kloviss saviebās. Eh. Biju cerējis šovakar tikt pie silta ēdiena. Rorans viņu labi saprata: Nardā sapirktā svaigā pārtika sen jau bija apēsta, tāpēc viņi iztika ar sālītu cūkgaļu un siļķēm, mari­nētiem dārzeņiem, skābētiem kāpostiem un sausiņiem, ko kārvahallieši bija pagatavojuši no iegādātajiem miltiem; svaiga gaļa bija liels retums ja nu kāds no ciematniekiem nokāva vienu no nedaudzajiem atlikušajiem lopiņiem vai viņiem, piestājot krastā, izdevās kaut ko nomedīt.

Klovisa raupjā balss pārvēlās pāri viļņiem, sasaucot abu pārējo liellaivu stūrmaņus. Kad tie piebrauca tuvāk, kapteinis pavēlēja doties uz krastu, izraisot abu vīru kaismīgus iebildumus. Gan stūrmaņi, gan pārējie jūrnieki bija cerējuši todien tikt līdz Teirmai un patērēt nopelnīto algu par pilsētas piedāvātajiem labumiem.

Kad baržas bija izstumtas krastā, Rorans apstaigāja ciematniekus, šur tur palīdzēdams uzsliet kādu telti, izkraut vajadzīgās mantas, atnest ūdeni no tuvējās upītes, līdz visi bija iekārtojušies pludmalē. Viņš pakavējās mirkli, lai uzmundrinātu Mornu un