Vecākais

-   Es nejautāju pārjums visiem, bet tieši par tevi. Ko tu darīsi, Roran? Es klausos, ko tur runā. Un tu izskaties lāga vīrs, lai gan man ne visai patika, kā tu izrīkojies ar mani. Taču es nespēju iedomāties, ka tu, nonācis Surdā, noliksi malā veseri un atkal ķersies pie arkla.

Rorans sažņaudza aizvaru rokā tik spēcīgi, ka pirkstu kau­liņi kļuva balti. Kad es būšu nogādājis visus kārvahalliešus Surdā, viņš atbildēja balsī, tukšā kā izdedzis tuksnesis, es došos medīt.

-   Ak tā. To savu rudmataino skuķi? Šo to esmu par to dzirdē­jis, taču nepievērsu tam…

Roranam izejot no kajītes, durvis skaļi aizcirtās. Viņš ļāva dus­mām acumirklī uzplaiksnīt līdz baltkvēlei izbaudīdams straujo jūtu uzplūdu, tad ņēmās savaldīt savas vētrainās kaislības. Rorans aizgāja līdz Feldas teltij, pie kuras Mandels mētāja medību dunci pret satrunējušu celmu.

Feldai bija taisnība: kādam jāved šis puisis pie prāta. Tu velti tērē savu laiku, Rorans ierunājās.

Mandels pārsteigumā pagriezās pret runātāju. Kāpēc tu tā saki?

-   īstā kaujā tu tā drīzāk izbakstīsi sev acis, nevis ievainosi pretinieku. Ja tu nezini precīzu attālumu starp sevi un mērķi… Rorans paraustīja plecus. Tad labāk svaidi akmeņus.

Viņš ar slēptu ziņkāri vēroja, kā jaunajā puisī uzsprakstī lep­nums. Gunārs man stāstīja par Sitri pusē satiktu vīru, kurš spējis astoņās reizēs no desmit trāpīt lidojošai vārnai.

-   Un atlikušajās divās reizēs tevi nogalinās. Parasti kaujas laukā nav prātīgi aizsviest savu ieroci. Rorans pamāja ar roku, apklusinādams Mandela iebildi. Savāc savas mantas un pēc stundas ceturkšņa gaidi mani tajā pakalnā otrpus upītei. Esmu nolēmis, ka tu nāksi mums līdzi uz Teirmu.

-   Klausos! Ar aizrautīgu smaidu sejā Mandels iemetās teltī un sāka gatavoties ceļam.

Iedams projām, Rorans sastapa Feldu. Uz viena gurna viņa nesa jaunāko meitiņu. Sieviete palūkojās vispirms uz Roranu, tad uz Mandela rosīšanos teltī, un viņas vaibsti saspringa. Gādā, lai viņš būtu drošībā, Dižveseri! Nolikusi mazulīti zemē, viņa devās palīgā Mandelam sakārtot visu nepieciešamo.

Norunātajā vietā pirmais ieradās Rorans. Viņš notupās uz balta akmens un, vērodams jūru, izplānoja gaidāmo gājienu. Kad ieradās Lorings, Ģertrūde, Birgita un viņas dēls Nolfavrels, Rorans nolēca no bluķa un sacīja: Mums vēl ir jāsagaida Man­dels; viņš nāks kopā ar mums.

-   Kāpēc tā? Lorings gribēja zināt.

Arī Birgita sarauca pieri. Manuprāt, mēs vienojāmies, ka neviens cits mums nepiebiedrosies. Jo īpaši Mandels, jo viņu redzēja Nardā. Jau tava un Ģertrūdes klātbūtne ir bīstama, bet Mandels tikai vairos risku, ka mūs var sazīmēt.

-   Esmu gatavs uzņemties šo risku. Rorans ieskatījās acīs visiem ceļabiedriem pēc kārtas. Viņam ir jābūt kopā ar mums. Galu galā pārējie paklausīja Roranam, un, kad ieradās Mandels, viņi sešatā devās uz dienvidu pusi, uz Teirmu.

TEIRMA

Piekrasti pa ceļam uz Teirmu veidoja zemi, lēzeni pakalni, ko klāja sulīga zāle un dažs labs mežrozīšu krūms, vītols un papele. Mīkstā, miklā zeme grima zem kājām un apgrū­tināja iešanu. Pa labi no viņiem pletās ņirbošā jūra. Tālumā pa kreisi bija manāms Kores purpura siluets. Sniegiem klātās virsot­nes tinās mākoņos un dūmakā. >

Kad Rorana pulciņš sasniedza īpašumus, kas bija izvietojušies Teirmas pievārtē te bija gan mazākas saimniecības, gan pama­tīgas muižas -, viņi darīja visu iespējamo, lai paliktu nepamanīti. Nonākuši līdz ceļam, kas veda uz Teirmu no Nardas, viņi aši pārskrēja tam pāri un nogāja vairākas jūdzes uz austrumu pusi, uz kalniem, un tikai tad atkal pagriezās uz dienvidiem. Pārlieci­nājušies, ka apmetuši pilsētai līkumu, viņi atkal devās okeāna vir­zienā, līdz sasniedza ceļu, kas veda uz Teirmu no dienvidu puses.

Kamēr viņi burāja uz "Sarkanā vepra", Rorans apsvēra, ka Nardas priekšnieki, iespējams, nosprieduši, ka sargu slepkavas varēja atrasties starp vīriem, kuri aizburāja uz Klovisa baržām. Ja tā, ziņneši brīdinātu Teirmas garnizonu, lai tie pievērš uzma­nību ikvienam, kurš varētu atbilst ciematnieku aprakstiem. Un, ja Nardu tomēr apciemojuši razaki, tad kareivji varēja zināt arī to, ka jāmeklē ne vien saujiņa slepkavnieku, bet Rorans Dižveseris un Kārvahallas bēgļi. Tādējādi Teirma varēja kļūt par milzīgām lamatām. Tomēr apiet pilsētu nebija iespējams, jo viņiem vaja­dzēja pārtiku un citu pārvietošanās līdzekli.