Vecākais

-   Tā ir vienīgā iespēja, ko mēs varam apsvērt, norūca Lorings.

-   Birgita?

-   Man vari nevaicāt tas taču ir acīm redzams. Tiesa, mēs nevaram gaidīt līdz parītdienai.

-   Nevaram gan. Mēs varētu mēģināt tikties ar šo Džeodu un noslēgt darījumu pirms izsoles. Vai visi tam piekrīt?

Tā kā iebildumu nebija, viņi, apbruņojušies ar kāda pretim­nācēja norādēm, devās meklēt Džeoda namu. Māja vai drīzāk neliela pils atradās Teirmas rietumu pusē, netālu no cietokšņa, starp citām tikpat greznām mājām, ko rotāja arabeskas, kaltas dzelzs vārti, statujas un jautri čalojošas strūklakas. Rorans nemaz īsti nespēja aptvert tādu pārticību; viņu pārsteidza, cik ļoti šo ļaužu dzīve atšķīrās no viņējās.

Rorans pieklauvēja pie Džeoda nama parādes durvīm, kas atradās līdzās slēgtam veikalam. Pēc mirkļa tās atdarīja tukls virssulainis, kura muti rotāja neticami spoži zobi. Viņš nopētīja četrus uz sliekšņa stāvošos svešiniekus ar nicīgu skatu, tad žilbinoši uzsmaidīja un pavaicāja: Kā varu jums palīdzēt, kungi un dāma?

-   Mēs labprāt tiktos ar Džeodu, ja viņam būtu brīvs brīdis.

-   Vai jums ir norunāta tikšanās?

Rorans nosprieda, ka virssulainis lieliski apzinās nekādas norunas nav bijis. Mūsu uzturēšanās Teirmā ir pārāk īsa, tāpēc nepaguvām pieteikt viesošanos iepriekš.

-   Ak, tad man ar nožēlu jāsaka, ka velti esat tērējuši savu laiku. Manam kungam ir jārisina neskaitāmas problēmas. Viņš nevar veltīt uzmanību kuram katram skrandainu klaidoņu bari­ņam, kas iedomājas klauvēt pie viņa durvīm, lai lūgtu žēlastības dāvanas, virssulainis paziņoja. Viņš vēlreiz nozibināja izcilos zobus un sāka vērt ciet durvis.

-   Pagaidiet! Rorans iesaucās. Mums nav vajadzīgas dāva­nas; mēs esam atnākuši pie Džeoda ar lietišķu piedāvājumu.

Viena no sulaiņa uzacīm parāvās uz augšu. Vai tiešām?

-   Tiešām. Palūdziet, lai viņš mūs uzklausa. Mēs esam pārva­rējuši ceļu neiedomājami daudzu līgu garumā, un mums būtu ļoti svarīgi tikties ar Džeodu tieši šodien.

-   Vai drīkstu apvaicāties par jūsu piedāvājuma dabu?

-   To es jums diemžēl nevaru atklāt.

-    Lieliski, kungs, virssulainis sacīja. Es nodošu jūsu lūgumu, taču man jūs jābrīdina, ka šobrīd Džeods ir aizņemts, un es šaubos, vai viņš vēlēsies atrauties no pašreizējās nodarbes. Kā man jūs pieteikt?

-   Piesakiet mani kā Dižveseri. Virssulaiņa mute noraustījās, it kā vārds būtu viņu uzjautrinājis, tad tuklais vīrs nozuda durvīs un aizvēra tās.

-   Ja viņa vaigi būtu vēl mazliet apaļāki, viņš ne mazmājiņā netilptu iekšā, caur mutes kaktiņu nomurmināja Lorings. Nol­favrels nokrekšķēja īsu smiekliņu.

Birgita ieteicās: Cerēsim, ka kalps neatdarina sava kunga manieres.

Pēc kāda brīža durvis atkal pavērās un virssulainis visai strupi paziņoja: Džeods ir piekritis pieņemt jūs savā kabinetā. Viņš pagāja sāņus un ar roku pamāja, lai kārvahallieši nāk dziļāk. Iesim turp! Kad visi bija sapulcējušies lepnajā priekšnamā, virssulainis paslīdēja viņiem garām un devās pāri zālei ar pulēta koka apdari, līdz apstājās pie vienas no daudzajām durvīm, atvēra tās un vedināja ciematniekus ienākt.

DŽEODS GARKĀJIS

Ja Rorans prastu lasīt, viņu būtu vairāk pārsteigušas retās grāmatas, kas no grīdas līdz griestiem bija izkārtotas plauktos gar kabineta sienām. Taču tagad viņš lielāko uzmanību pievērsa slaidam vīram ar sirmot sākušiem matiem, kurš stāvēja pie ovāla rakstāmgalda. Vīrs Rorans pieņēma, ka tas ir pats Džeods, izskatījās tikpat noguris, cik noguris jutās Rorans. Kabi­neta saimnieka seju klāja grumbas, vaibsti likās rūpju nomākti un skumji. Kad viņš pagriezās pret ienācējiem, pie kreisajiem deniņiem pazibēja nelāga rēta. Pēc Rorana domām, tā liecināja par to, ka šajā vīrā slēpjas tērauds. Iespējams, dziļi noglabāts un sen nelietots, tomēr tērauds.

-   Sēdieties, lūdzu, Džeods aicināja. Es savā mājā nemīlu ceremonijas. Viņš ar ziņkāres pilnām acīm vēroja kārvahalliešus, kas uzmanīgi iekārtojās ar mīkstu ādu apvilktajos klubkrēslos. Vai varu piedāvāt jums smalkmaizītes un glāzīti aprikožu liķiera? Es šobrīd nevaru runāties īpaši ilgi, bet redzu, ka esat pavadījuši ceļā ne vienu vien nedēļu, un es pats gluži labi atceros, cik sausa bija mana rīkle pēc tādiem ceļojumiem.

Lorings pasmaidīja. Tiesa gan. Malciņš liķiera mums patie­šām noderētu. Jūs esat ļoti laipns, kungs.

-   Manam puikam gan tikai glāzi piena, Birgita piekodināja.

-   Protams, kundze. Džeods piezvanīja virssulainim, nodeva rīkojumus, tad atkal atlaidās savā krēslā. Baidos, ka esmu nelabvēlīgākā stāvoklī. Cik noprotu, jūs zināt manu vārdu, bet es nezinu jūsējos.

-   Dižveseris, gatavs jums pakalpot, Rorans sacīja.

-   Mardra, gatava jums pakalpot, piebalsoja Birgita.

-   Kells, gatavs jums pakalpot, Nolfavrels teica.

-   Un es būšu Volijs, gatavs jums pakalpot, pabeidza Lorings.