Vecākais

-   Tā taču ir tā dziedniece, kuru gribēja satikt Ģertrūde? Nol­favrels iejautājās un paskatījās uz māti.

Rorans tik tikko apvaldīja uzbrēcienu un uzmeta puikam tik brīdinošu skatienu, ka tas lika Nolfavrelam ierauties dziļāk krēslā. Vārds Džeodam droši vien neko nenozīmēja, taču, ja Birgitas dēls nepievaldīs mēli, viņš varēja izpļāpāt arī bīstamākas lietas. "Laiks doties projām", Rorans nosprieda un nolika savu biķeri.

Taču tad viņš saprata, ka dzirdētais vārds Džeodam kaut ko tomēr nozīmēja. Tirgotāja acis izbrīnā iepletās, un viņš sagrāba roku balstus ar tādu spēku, ka pirkstgali kļuva balti kā kauls.

-   Tas nevar būt! Džeods ieurbās ar acīm Roranā, pētīdams jaunekļa seju tā, it kā mēģinātu saskatīt, kas slēpjas aiz biezās bārdas, un tad izdvesa: Rorans… Rorans Garova dēls.

NEGAIDĪTS SABIEDROTAIS

Rorans jau bija izrāvis aiz jostas aizbāzto veseri un lēca kājās, kad atskanēja viņa tēva vārds. Tikai tas atturēja viņu mesties pāri istabai un triekt ieroci Džeodam pret galvu. Kā gan viņš zina, kas ir Garovs? Blakus kājās pielēca arī Lorings un Birgita, izraudami dunčus no piedurknēm. Pat Nolfavrels sagatavojās cīņai, satvēris rokā nazi.

-   Tu taču esi Rorans, vai ne? Džeods klusi pārvaicāja. Neli­kās, ka kārvahalliešu ieroči viņu īpaši uztrauktu.

-   Kā tu to nojauti?

-   Jo Broms pirms kāda laika bija atvedis uz šejieni Eragonu un tu esi mazliet līdzīgs savam brālēnam. Kad es ieraudzīju tavu plakātu līdzās Eragona plakātam, es sapratu, ka Impērijas ļaudis ir mēģinājuši sagūstīt tevi, bet tev ir izdevies izmukt no viņu nagiem. Tiesa, Džeods pievērsās pārējiem trijiem, pat vispār­galvīgākajās fantāzijās es nespēju iedomāties, ka būsi devies bēgļu gaitās kopā ar visu Kārvahallu.

Rorans apstulbis atkrita krēslā un nolika veseri uz ceļgaliem, gatavs jebkurā brīdī likt to lietā. Eragons bija šeit?

-   Bija gan. Kopā ar Safiru.

-   Ar Safiru?

Tagad pārsteigums pavīdēja Džeoda sejā. Tad jūs neko nezi­nāt?

-   Ko īsti?

Džeods krietnu brīdi pētīja jaunekli. Manuprāt, Roran Garova dēls, ir pienācis laiks nomest maskas un izrunāties atklāti, bez meliem. Es varu atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas nodar­bina tevi, piemēram, kāpēc Impērija dzen tev pēdas, taču tev būs jāizstāsta man iemesls, kāpēc ieradāties Teirmā… īstais iemesls.

-   Kāpēc mums uzticēties tev, Garkāji? Lorings vaicāja. Iespējams, tu darbojies Galbatoriksa labā, ļoti iespējams.

-   Es sadraudzējos ar Bromu divdesmit gadu pirms tam, kad viņš kļuva par stāstnieku Kārvahallā, Džeods sacīja, un es darīju visu, kas bija manos spēkos, lai palīdzētu viņam un Era­gonam, kamēr abi mitinājās zem mana jumta. Bet, ņemot vērā, ka neviena no viņiem šeit nav, lai apliecinātu manus vārdus, es labprāt nodošu savu dzīvību jūsu rokās dariet, kā vēlaties. Es varētu saukt palīgā, bet to nedarīšu. Un nepretošos jums. Es lūdzu tikai vienu izklāstiet savu stāstiTun uzklausiet manējo. Tad varēsiet paši izlemt, kāda rīcība būtu visatbilstošākā. Tūlī­tējas briesmas jums nedraud; ko gan ļaunu varētu nodarīt īsa saruna?

Rorans pamanīja, ka Birgita nepārliecināti saviebās. Iespē­jams, viņš mēģina glābt savu ādu.

-   Iespējams, Rorans piekrita, taču mums ir jānoskaidro viss, ko viņš zina. Rorans pārvilka pāri telpai klubkrēslu un atbals­tīja atzveltni pret durvīm, pēc tam apsēdās krēslā, lai neviens nevarētu iebrukt kabinetā un pārsteigt viņus nesagatavotus. Tad Rorans ar veseri pamāja Džeodam. Labi. Tu gribēji aprunāties? Tad aprunāsimies.

-   Būs labāk, ja tu sāksi pirmais.

-   Ja mēs rīkosimies šādi, bet pēcāk mūs neapmierinās tavas atbildes, mums nāksies tevi nogalināt, Rorans brīdināja.

Džeods sakrustoja rokas uz krūtīm. Lai tā būtu.

Par spīti aizdomām, Roranu pārsteidza tirgotāja bezbailība; likās, ka Džeodu neuztrauc paša liktenis, ja nu vienīgi viņu nodeva drūmi savilktā mute. Lai tā būtu, Rorans piekrita.

Jauneklis gana bieži bija pārcilājis galvā visu, kas notika pēc razaku parādīšanās Kārvahallā, taču nekad iepriekš viņam nebija nācies notikušo visos sīkumos izklāstīt svešiniekam. Stāstīdams viņš pēkšņi aptvēra, cik gan daudz un cik īsā laikā bija pie­dzīvojis gan viņš pats, gan pārējie ciematnieki. Vēl viņu satrieca vieglums, ar kādu Impērija bija iznīcinājusi viņu dzīvi Palankāra ielejā. Piedzīvoto šausmu atsaukšana atmiņā sāpināja Roranu, taču gandarījumu sagādāja Džeoda neviltotais apbrīns, kad tir­gotājs dzirdēja, kā ciematnieki patrieca karavīrus un razakus no šo nometnes, par sekojušo Kārvahallas aplenkumu, Slouna nodevību, Katrīnas nolaupīšanu, kā arī par to, kā Roranam bija izdevies pārliecināt ciematniekus doties bēgļu gaitās un kādas grūtības viņi bija piedzīvojuši, līdz sasniedza Teirmu.

-   Pie Zudušajiem Karaļiem! Džeods izsaucās. Viens no nepa­rastākajiem stāstiem, kādu man jebkad nācies dzirdēt. Satriecoši! Iedomājies tik, jūs uzdrīkstējāties nepakļauties Galbatoriksam un šobrīd visa Kārvahalla slēpjas rokas stiepiena attālumā no Teir­mas vienas no Impērijas lielākajām pilsētām, bet karalis to pat nenojauš… Tirgotājs apbrīnā papurināja galvu.