Vecākais

Kaut arī Rorans vēl arvien nespēja noticēt tam, ko dzirdēja, viņš pievērsās Džeoda stāstam ar divkāršu uzmanību, kad sākās runa par to, kā Eragons atrada olu un uzaudzēja Safiru mežā netālu no Garova saimniecības. Tolaik arī Rorans pats bija ļoti aizņemts viņš gatavojās pārcelties uz Demptona dzirnavām

Terinsfordā taču jauneklis ļoti labi atcerējās, cik izklaidīgs bija Eragons, kā viņš katru brīvu mirkli pavadīja ārpus mājas, darot sazin ko…

Kad Džeods izskaidroja, kā un kāda iemesla dēļ gāja bojā Garovs, Rorans pārskaitās uz brālēnu kā gan viņš uzdrīkstējās turēt pūķa parādīšanos noslēpumā, ja tā nepārprotami apdrau­dēja visus apkārtējos?! Viņš ir vainīgs rņana tēva nāvē!

-   Ko gan viņš domāja? Rorans izgrūda.

Džeods paskatījās uz jaunekli ar mierīgu izpratni un Roranu tas satracināja vēl vairāk. Tirgotājs teica: Es šaubos, vai Eragons visu saprata. Jātnieki un viņu pūķi ir saistīti tik cieši, ka parasti ir grūti nodalīt vienu no otra. Eragons vienkārši nespētu nodarīt pāri Safirai ne vairāk kā spētu no brīva prāta nozāģēt sev kāju.

-   Labāk būtu to izdarījis, Rorans nomurmināja. Viņa dēļ es esmu piedzīvojis ne mazāk sāpīgus notikumus.

-   Tev ir tiesības justies tā, kā jūties, Džeods piekrita, taču neaizmirsti, ka Eragons devās projām no Palankāra ielejas tādēļ, lai pasargātu tevi un pārējos kārvahalliešus. Uzskatu, ka viņam tā bija ļoti grūta izšķiršanās. No Eragona viedokļa raugoties, viņš upurēja sevi, lai parūpētos par tavu drošību un mēģinātu atriebt tava tēva nāvi. Un, kaut gan viņa bēgšana tomēr nedeva iecerēto iznākumu, domāju, sekas būtu daudz briesmīgākas, ja Eragons būtu palicis Kārvahallā.

Rorans nebilda ne vārda līdz brīdim, kad Džeods minēja iemeslu, kāpēc Broms un Eragons ieradušies Teirmā, proti, lai izpētītu pilsētas kuģu grāmatas un mēģinātu noskaidrot razaku midzeņa atrašanās vietu. Un vai viņiem tas izdevās? izsliedamies pilnā augumā, iesaucās Rorans.

-   Izdevās gan.

-   Nu, kur tad viņi slēpjas? Žēlīgā debess, Džeod, saki ātrāk! Tu taču saproti, cik tas man ir svarīgi!

-   No ierakstiem bija acīmredzams un vēlāk es saņēmu ziņu no vārdeniem, ka Eragons apstiprinājis mūsu pieņēmumu, razaku midzenis atrodas vietā, ko sauc par Helgrindu, netālu no Drasleonas.

Rorans satraukumā sažņaudza dūrē vesera kātu. Līdz Drasleonai ir tāls ceļš, taču pie Teirmas atrodas vienīgā izmantojamā pāreja starp šejieni un Kores dienvidu galu. Ja man izdotos visus droši aizvadīt ceļā, tad es varētu doties uz šo Helgrindu, izglābt Katrīnu, ja viņa tur atrastos, un tad gar Džietas upi doties lejup uz Surdu.

Laikam Rorana domas bija atspoguļojušās viņa sejā, jo Džeods papurināja galvu: Tas nav iespējams, Roran.

-Kas?

Nav vēl piedzimis vīrs, kurš spētu vienatnē nokļūt Helgrindā. Tā ir melna, kaila klints, kurā nav iespējams uzrāpties. Turklāt neaizmirsti par razaku negantajiem lidoņiem; visticamāk, viņu ligzda atrodas tuvu Helgrindas virsotnei, nevis tās pakājē, kur tiem varētu visvieglāk uzglūnēt. Ja tā, kā tu tiksi viņiem klāt? Un, ja tomēr spētu, vai tu tiešām tici, ka varēsi pieveikt abus razakus un abus lidoņus ja vien tur to nav vairāk? Es nešaubos, ka esi varens karotājs galu galā tavās un Eragona dzīslās rit vienas asinis -, taču šie briesmoņi ir pārāk baisi, lai tos spētu pieveikt parasts mirstīgais.

Rorans papurināja galvu. Es nespēju aizmirst Katrīnu. Tas var izrādīties veltīgi, taču man jāmēģina viņu atbrīvot, pat ja tas maksātu man dzīvību.

-Ja tu aiziesi bojā, Katrīnai tas nekādi nenāks par labu, Džeods atgādināja. Ja drīkstu dot padomu: mēģini tikt līdz Surdai, kā biji iecerējis. Kad nonāksi tur, esmu pārliecināts, varēsi saukt talkā Eragonu. Pat razaki nespētu pieveikt Jātnieku un pūķi atklātā cīņā.

Rorans acu priekšā ieraudzīja milzīgos, pelēkos nezvērus, uz kuriem jāja razaki. Lai kā tas viņu sāpinātu, jauneklim nācās atzīt, ka viņš nespētu nogalināt šādus monstrus, lai cik spēcīgs vai apņēmīgs viņš būtu. Tajā mirklī, kad Rorans pieņēma šo patiesību, jauneklis beidzot noticēja Džeoda stāstam jo, ja viņš tā nerīkotos, Katrīna viņam būtu zudusi uz visiem laikiem.

Eragons, viņš nodomāja. Eragons! Pie asinīm, ko esmu izlē­jis, pie posta, ko esmu nesis, un pie sava tēva kapa es zvēru, ka piespiedīšu tevi izlīdzināt visu, ko esi nodarījis, kopā ar mani dodoties uzbrukumā Helgrindai. Ja tu visu šo putru savārīji, tad man nāksies to izstrēbt.

Rorans pamāja Džeodam. Turpini vien. Mēs labprāt uzklau­sītu šīs skumjās lugas nākamo cēlienu, pirms vēl nav pienācis vakars.

Tad Džeods pavēstīja par Broma nāvi; par Murtagu Morzana dēlu; par gūstu un glābšanos Gileadā; par izmisīgo lidojumu, lai izglābtu kādu elfu; par urgļiem, rūķiem un milzu kauju vietā, ko sauca par Farthenduru; par kauju, kurā Eragons pieveica Ēnu. Un tad Džeods darīja viņiem zināmu, ka vārdeni esot pametuši Beoru kalnus, lai dotos uz Surdu, un ka arī šobrīd Eragons atradās dziļi Duveldenvārdenas biezokņos, kur viņš apguva elfu maģijas un karamākslas lielākos noslēpumus, bet ka drīz varēja gaidīt viņa atgriešanos pie vārdeniem.