Vecākais

-   Bet vai tu par to padomāsi?

Sieviete notrīsēja. O jā. Es par to noteikti padomāšu.

Iesmeldzoties sirdij, Rorans devās projām.

Katrīna.

Pie vakariņu galda Rorans ievēroja, ka Helēnas skatiens bieži kavējas pie viņa, pētot un novērtējot un, jauneklis bija pārlieci­nāts, salīdzinot viņu ar Eragonu.

Pēc vakariņām Rorans pasauca Mandeļu un izveda viņu pagalmiņā aiz mājas.

-   Kas noticis? Mandels apvaicājās.

-   Es gribēju aprunāties ar tevi zem četrām acīm.

-   Par ko?

Rorana pirksti pārslīdēja pār vesera ieliekto galvu, un viņš iedomājās, ka jūtas gluži kā Garovs toreiz, kad tēvs izklāstīja viņam savus uzskatus par atbildību; Rorans pat juta, ka uz mēles gulstas tie paši vārdi. "Un tā viena paaudze nomaina otru," viņš nodomāja. Tu pēdējā laikā esot cieši sadraudzējies ar jūrnie­kiem.

-   Viņi taču nav mūsu ienaidnieki. Mandels bija gatavs aiz­stāvēties.

-   Šobrīd visi ir mūsu ienaidnieki. Kloviss un viņa vīri kuru katru mirkli var nostāties pret mums. Tiesa, tā būtu tikai puse nelaimes, bet kopā ar jūrniekiem pavadītais laiks ir licis tev aiz­mirst savus pienākumus. Mandels saspringa, un puiša vaigi piesarka, taču viņš nemēģināja noliegt Rorana pārmetumu, tā nopelnīdams vecākā biedra cieņu. Rorans gandarīts pajautāja: Kas, Mandel, ir svarīgākais, ko mēs šobrīd spējam darīt?

-   Aizsargāt mūsu ģimenes.

-   Tiesa. Un kas vēl?

Mandels mirkli vilcinājās, tad atzinās: Es nezinu.

-   Mēs varam palīdzēt cits citam. Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot. Mani īpaši sarūgtināja, ka tu esot kauliņos nospēlējis pārtiku, tā apdraudot visu ciematu. Labāk aizvadi laiku medījot, nevis mētājot kauliņus vai nažus. Tagad, kad tavs tēvs ir miris, tev ir jārūpējas par mammu un mazajiem. Viņi paļaujas uz tevi. Vai tas tev ir skaidrs?

-   Skaidrs, aizlūzušā balsī atbildēja Mandels.

-   Vai kaut kas tāds vēl notiks?

-   Nekad.

-   Lieliski. Galu galā es tevi pasaucu šurp, nejau lai strostētu. Tu izskaties apķērīgs puika, tāpēc vēlos tev uzticēt ko tādu, ko neuzticētu nevienam citam, izņemot sevi pašu.

-   Es klausos!

-   Es vēlos, lai rīt no rīta tu atgriezies nometnē un nodod ziņu Horstam. Džeodam ir aizdomas, ka spiegi uzmana viņa māju, tāpēc ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka tev neviens neseko. Vispirms tiec ārā no pilsētas, tad sajauc pēdas, ja kāds mēģina tev dzīties pakaļ. Ja nav citas izejas, nogalini sekotāju. Kad satiksi Horstu, izstāsti viņam… Kamēr Rorans izklāstīja norādes, viņš vēroja, kā Mandela sejā izbrīnu nomaina šoks, bet šoku apbrīns.

-   Un ja nu Kloviss nepiekritīs? Mandels vaicāja.

-   Tad naktī salauziet liellaivu stūres, lai tās kļūtu nevadāmas. Ne visai jauka rīcība, taču, ja Kloviss vai kāds no viņa vīriem tiks līdz Teirmai pirms tevis, sekas var būt briesmīgas.

-   Es gādāšu, lai tas nenotiktu, Mandels apņēmās.

Rorans pasmaidīja. Lieliski. Apmierināts, ka izdevies tikt

galā ar Mandela uzvedību, un pārliecināts, ka puisis izdarīs visu iespējamo, lai nogādātu ziņas Horstam, Rorans iegāja atpakaļ namā un, pirms doties pie miera, novēlēja saimniekam labu nakti.

Rorans un pārējie uz Teirmu atnākušie kārvahallieši, izņemot Mandeļu, nākamo dienu aizvadīja Džeoda namā, izmantodami aizkavēšanos, lai atpūstos, savestu kārtībā ieročus un vēlreiz pārspriestu pārdrošo ieceri.

Laikā starp saullēktu un vakara krēslu viņi vairākkārt redzēja Helēnu steidzam no vienas telpas uz nākamo; vēl biežāk ciemat­nieki manīja Rolfu un viņa pērļainos zobus; Džeoda savukārt mājās nebija sirmais tirgotājs bija devies pastaigā pa pilsētu, lai šķietami nejauši satiktos ar vairākiem vīriem, kuriem viņš uzti­cējās un kurus vēlējās iesaistīt karakuģa nolaupīšanā.

Atgriezies mājās, viņš ziņoja Roranam: Mēs varam rēķināties ar vēl pieciem roku pāriem. Cerēsim, ka ar to būs gana. Atlikušo vakara daļu Džeods aizvadīja kabinetā, sagatavodams šādus tādus juridiskus papīrus un nokārtodams jautājumus, kurus varēja pagūt nokārtot.

Trīs stundas pirms saullēkta Rorans, Lorings, Birgita, Ģer­trūde un Nolfavrels piecēlās un, cīnīdamies ar milzu žāvām, sapul­cējās tirgotāja nama priekštelpā. Tur viņi ietinās garos apmetņos un paslēpa sejas. Kad Džeods piebiedrojās kārvahalliešiem, viņam pie sāniem karājās rapieris. Rorans nosprieda, ka šaurais asmens piestāv slaikajam vīram un atgādināja Džeodam, kas viņš īste­nībā ir.

Džeods aizdedzināja luktura dakti un pacēla gaismekli. Vai esam gatavi? viņš vaicāja. Kārvahallieši pamāja. Tad Džeods atbīdīja durvju bultu un viņi izgāja uz tukšās ielas. Tirgotājs mirkli aizkavējās aiz ciematniekiem un pameta ilgpilnu skatienu uz kāpnēm, kas atradās pa labi no viņa, taču Helēna tā arī nepa­rādījās. Džeods nodrebinājās, izgāja no savas mājas un aizvēra durvis.

Rorans uzlika plaukstu vīram uz rokas. Kas darīts, tas darīts.

Es zinu.

Viņi sīkā riksī devās cauri tumšajai pilsētai, palēninādami soli tikai tad, kad sastapās ar sargiem vai kādu citu nakts radību tiesa, vairums nozuda kā ēnas, tikko pamanīja nācēju pulciņu.