Vecākais

Rorans pasmaidīja. Plāns viņam tīri labi gāja pie sirds straujš, izlēmīgs un negaidīts.

-   Tu minēji, atgādināja Birgita, ka pagājušajā gadā neviens no taviem kuģiem tāpat kā citu vārdeniem draudzīgo tirgotāju kuģiem nesasniedza galamērķi. Tad kāpēc būtu jāizdodas tik pārgalvīgai iecerei, ja daudzas citas piedzīvoja neveiksmi?

Džeodam par atbildi nebija jādomā. Jo šoreiz mūsu pusē ir pārsteigums. Likums pieprasa, lai tirdzniecības kuģi iesniedz savu maršruta pieteikumu apstiprinājumam ostas pārvaldei vismaz divas nedēļas pirms izbraukšanas. Lai sagatavotu kuģi ceļoju­mam, ir vajadzīgs krietns laiks, tāpēc tad, ja mums izdotos izrau­ties no ostas bez brīdinājuma, Galbatoriksam vajadzētu vismaz nedēļu vai pat ilgāk, lai raidītu mums pakaļ vajātājus. Ja mums paveiksies, viss, ko mēs redzēsim, būs Impērijas kuģu mastu gali. Tātad, Džeods turpināja, ja jūs esat gatavi šim pārgalvīgajam pasākumam, tad mums būtu jārīkojas šādi…

BĒGŠANA

Apsprieduši Džeoda piedāvājumu no visiem iespējamiem skatpunktiem un piekrituši, ka tā ir cerīga iespēja, kār vahallieši ieteica pāris izmaiņu Plānā, bet Rorans aizsū­tīja Nolfavrelu uz "Zaļo kastani" pēc Ģertrūdes un Mandela, jo Džeods piedāvāja ciematniekiem apmesties viņa namā.

-   Tagad lūgšu mani atvainot, pieceldamies sacīja Džeods, es vēlos izklāstīt sievai to, ko man nekad nevajadzēja no viņas slēpt, un pajautāt, vai viņa man pievienosies ceļā uz Surdu. Jūs varat iekārtoties otrā stāva istabās. Rolfs jūs pasauks, kad vakariņas būs galdā. Ar gariem, gausiem soļiem viņš izgāja no kabineta.

-   Vai ir prātīgi ļaut viņam visu stāstīt tai briesmonei? Lorings šaubījās.

Rorans paraustīja plecus. Nezinu, prātīgi vai ne, tomēr mēs nevaram viņam to liegt. Un, manuprāt, viņš neatgūs sirdsmieru, kamēr nebūs to izdarījis.

Rorans negāja uz istabu, bet devās pastaigā pa namu, instink­tīvi izvairīdamies no kalpotājiem un pārdomādams Džeoda stās­tīto. Viņš apstājās pie erkera loga, no kura varēja redzēt aiz mājas uzcelto stalli, un ievilka plaušās dzestro gaisu, kurā jautās dūmu smarža un tik pazīstamais kūtsmēslu smārds.

-   Vai tu viņu ienīsti?

Rorans satrūkās un pagriezās durvīs stāvēja Birgita. Nāk­dama tuvāk, viņa cieši savilka ap pleciem lakatu.

-   Ko tad? jauneklis pārvaicāja, kaut gan labi zināja, par ko Birgita jautā.

-   Eragonu. Vai tu viņu ienīsti?

Rorans palūkojās tumstošajās debesīs. Es nezinu. Es ienīstu to, ka viņa rīcība kļuva par iemeslu tēva nāvei, tomēr viņš ir un paliek mans brālēns, tāpēc es viņu arī mīlu… Iespējams, ja man nebūtu vajadzīga Eragona palīdzība, lai izglābtu Katrīnu, es krietnu laiciņu negribētu neko par viņu dzirdēt.

-   Tieši to pašu es izjūtu pret tevi, Dižveseri, tu reizē man esi vajadzīgs un nīstams.

Viņš iespurdzās drūmā priekā. Jā, mēs esam sasieti vienā jūgā, vai ne? Tev jāpalīdz man atrast Eragonu, lai es varētu atrieb­ties razakiem par Kvimbija nāvi.

-   Un lai pēcāk es varētu atriebties tev…

-   Protams! Rorans izturēja Birgitas vērīgo skatienu, sapraz­dams, cik cieša ir saite, kas viņus vieno. Kopīgais mērķis, kopīgā dusmu liesma, kas ļāva viņiem rīkoties, kad citi nolaida rokas, likās sniedzam viņam savādu gandarījumu. Viņš šajā sievietē juta radniecīgu dvēseli.

Klīzdams tālāk pa māju, Rorans pie ēdamistabas izdzirdēja Džeoda balsi un apstājās. Ziņkāres dzīts, jauneklis piespieda aci spraugai pie durvju vērtnes. Džeods stāvēja pretī slaidai, gaišma­tainai sievietei, kura, pēc visa spriežot, bija Helēna.

-   Ja tas, ko tu apgalvo, ir patiesība, vai tu vari prasīt, lai es tev uzticos?

-   Nevaru, Džeods atbildēja.

-   Un tomēr tu piedāvā man kļūt par bēgli tevis dēļ?

-   Reiz tu solīji pamest savu ģimeni un klīst pa plašo pasauli kopā ar mani. Tu lūdzi, lai es aizvedu tevi no Teirmas.

-   Reiz. Toreiz tu ar savu zobenu un rētu man likies satriecoši pievilcīgs.

-   Zobens un rēta man vēl arvien ir, viņš klusi piebilda. Es esmu pieļāvis ne vienu vien kļūdu attiecībās ar tevi, Helēna. Tagad es to apzinos. Tomēr es tevi vēl arvien mīlu un vēlos, lai tu būtu drošībā. Šeit mums nav nākotnes. Ja palikšu šeit, es tikai kaitēšu tavai ģimenei. Tu vari atgriezties pie tēva vai nākt man līdzi. Rīkojies tā, kā tev liekas labāk. Tomēr es lūdzu tevi dod man vēl vienu iespēju, uzdrošinies pamest šo pilsētu un atstāt aiz muguras rūgtās atmiņas, kas saistās ar mūsu dzīvi Teirmā. Mēs varam sākt visu no sākuma Surdā.

Sieviete krietnu brīdi klusēja. Vai tas jaunais puisis, kurš te pirms kāda laika mitinājās, patiešām bija Jātnieks?

-   Patiešām. Helēna, pūš pārmaiņu vēji. Vārdeni gatavojas uzbrukumam, rūķi pulcē spēkus, un pat elfi ir sarosījušies savos senajos mājokļos. Tuvojas karš un, ja mums paveiksies, arī Gal­batoriksa krišana.

-   Vai tu esi vārdeniem svarīgs cilvēks?

-   Viņi augstu vērtē manu ieguldījumu, palīdzot iegūt Safiras olu.

-   Tātad viņi tev Surdā varētu piešķirt kādu amatu?

-   Ļoti iespējams. Viņš uzlika rokas sievai uz pleciem, un viņa neatstūma Džeodu.

Tad Helēna nočukstēja: Džeod, Džeod, nesteidzini mani. Es nevaru šādu lēmumu pieņemt vienā mirklī.