Vecākais

-   Jā, te nu mēs esam, Lorings norūca, un mūsu stāvoklis nav diez cik drošs, tāpēc labāk izstāsti labi rūpīgi, kāpēc mums riskēt un atstāt tevi dzīvu.

-   Tas mani nostāda…

Džeods apklusa, jo kāds nospieda durvju rokturi aiz Rorana krēsla un mēģināja atvērt durvis. Kad tas neizdevās, atskanēja nepacietīgi klauvējieni pa ozolkoka dēļiem. Priekšnamā atskanēja skaļa sievietes balss: Džeod! Laid mani iekšā, Džeod! Tu nevari mūžīgi slēpties savā alā!

-   Atļausiet? Džeods nomurmināja.

Rorans uzsita knipi un pamāja Nolfavrelam, lai puika pamet viņam nazi, tad, noķēris to, Rorans aizslīdēja aiz galda un pie­spieda asmeni Džeodam pie kakla. Saki, lai viņa aiziet.

Paceldams balsi, Džeods uzsauca: Es tagad nevaru ar tevi runāt. Man ir tikšanās.

-   Meli! Kāda gan tikšanās?! Tu esi mūs izputinājis! Iznāc ārā un paskaties man acīs, gļēvuli! Vai tu esi vīrietis vai neesi, ja nespēj pat atzīt savu muļķību paša sievai? Viņa apklusa uz mirkli, it kā gaidītu atbildi, bet tad spiedzieni kļuva vēl skaļāki: Gļēvulis! Tu, bezmugurkaula žurka, smirdīgais, dzeltenvēderainais aitu kosli, kuram trūkst apķērības, lai saimniekotu miesnieka bodītē, kur nu vēl vadītu kuģniecības uzņēmumu! Ja ne tu, mans tēvs nebūtu zaudējis tādu lērumu naudas!

Apvainojumu straumei turpinoties, Rorans saviebās. "Es nevarēšu savaldīt Džeodu, ja viņa drīzumā neapklusīs."

-   Apklusti, sieviete! pavēlēja Džeods, un iestājās klusums. Iespējams, viss vēl varētu vērsties uz labu, ja tev pietiktu prāta pievaldīt mēli un nelamāties kā zivju tirgus ķideniecei.

Sekoja ledaina atbilde: Es uzgaidīšu ēdamistabā, mīļo lauleni, līdz tev labpatiksies man pievienoties, bet, ja tu pie vakariņu galda man nepaskaidrosi savu rīcību, es pametīšu šo nolādēto māju un nekad te vairs neatgriezīšos. Tad aiz durvīm atskanēja soļi un pagaisa nama dziļumā.

Pārliecinājies, ka nemiera cēlēja ir projām, Rorans noņēma dunci no Džeoda kakla, tad atdeva ieroci Nolfavrelam un atkal apsēdās pie durvīm piestumtajā krēslā.

Džeods paberzēja kaklu un tad ironiski piebilda: Ja mums neizdosies vienoties, labāk nogaliniet mani; tā būs vienkāršāk, nevis skaidrot Helēnai, kāpēc es uz viņu sakliedzu par niekiem.

-   Izsaku tev līdzjūtību, Garkāji, Lorings novilka.

-    Tā nav viņas vaina… nepavisam. Viņa vienkārši nesaprot, kāpēc mūs piemeklējušas tādas likstas. Džeods nopūtās. Iespē­jams, pats esmu pelnījis pārmetumus, jo neuzdrošinājos viņai visu izstāstīt.

-   Ko visu? Nolfavrels iepīkstējās.

-   To, ka esmu vārdenu aģents. Džeods uz mirkli apklusa, vērodams kārvahalliešu apstulbušās sejas. Varbūt man būtu jāsāk no paša sākuma. Roran, iespējams, beidzamo mēnešu laikā tavas ausis ir sasniegušas baumas par jaunu Jātnieku, kas gatavs stāties pretī Galbatoriksam?

-Jā, šādas tādas pļāpas ir dzirdētas, bet es tām īsti neticu.

Džeods vilcinājās. Es nezinu, kā citādi to pateikt, Roran… taču Alagēzijā i?- jauns Jātnieks un tas ir tavs brālēns Eragons. Korē atrastais akmens īstenībā bija pūķa ola, kuru vārdeni pirms daudziem gadiem ar manu palīdzību nozaga Galbatoriksam. Pūķis pieņēma Eragonu un izšķīlās viņa aizgādībā, brālēns nosauca pūķi par Safiru. Šī iemesla dēļ razaki parādījās Palankāra ielejā pirmo reizi. Viņi atgriezās, jo Eragons bija kļuvis par bīstamu Impērijas ienaidnieku un Galbatorikss cerēja, ka, sagūstot tevi, viņiem izdosies savaldīt arī tavu brālēnu.

Rorans atgāza galvu un sāka neprātīgi, kaucoši smieties, līdz acīs sariesās asaras un vēders sāka sāpēt no krampjiem. Lorings, Birgita un Nolfavrels uzlūkoja smējēju ar izteiksmi, kas likās radniecīga bailēm, taču Roranam viņu viedoklis tobrīd bija vien­aldzīgs. Viņš smējās par Džeoda apgalvojuma absurdumu. Viņš smējās par baiso iespējamību, ka tirgotāja stāstītais ir patiesība.

Dziļi, gārdzoši rīdams gaisu, Rorans pamazām atguvās, kaut gan brīdi pa brīdim viņu tomēr pārņēma ne visai līksmu spurdzienu lēkmes. Noslaucījis seju piedurknē, viņš ar skarbu smaidu lūpās paskatījās uz Džeodu. Faktiem tevis stāstītais atbilst; tas man ir jāatzīst. Bet tiem atbilst vēl savs pusducis skaidrojumu, par kuriem esmu domājis savā prātā.

Tad ierunājās Birgita: Ja Eragona akmens bija pūķa ola, no kurienes tā radās?

Ak jā, Džeods atbildēja, par šiem notikumiem es visu zinu sīki un smalki…

Iekārtojies krēslā ērtāk, Rorans, nespēdams noticēt pats savām ausīm, klausījās, kā Džeods risina fantastisku stāstu par to, ka Broms vecais īgņa Broms! reiz esot bijis Jātnieks un pat palīdzējis izveidot vārdenus, tad Džeods atklājis slepenu pazemes eju uz Urubēnu. Pēc tam vārdeni izdomājuši, kā nozagt Galbato­riksam trīs atlikušās pūķa olas, tomēr kad Broms stājies pretī Atkritēju Morzanam un nogalinājis viņu izdevies izglābt tikai vienu olu. It kā viss iepriekš stāstītais neizklausītos pilnīgi neie­spējami, Džeods sāka klāstīt par vienošanos starp vārdeniem, rūķiem un elfiem, ka ola tikšot ik pa laikam nogādāta no Duveldenvārdenas uz Beoru kalniem un atpakaļ tāpēc ola un tās pavadoņi atradušies netālu no milzīgā meža, kad tiem no slēpņa uzbrucis Ēna.

Ēna gan ha! nodomāja Rorans.