Vecākais

Ģertrūde ieminējās: Esmu dzirdējusi stāstām par kādu izcilu zālīšu pazinēju, vārdā Andžela, kura dzīvojot Teirmā un pro­tot vārīt brīnumainas ziedes un mikstūras. Iespējams, viņa pat pieprotot kādu nieku maģijas. Es labprāt viņu sameklētu, jo, ja kādam ir tas, ko es meklēju, tad tā būs viņa.

Tev nevajadzētu doties turp vienai, Rorans bilda. Tad viņš paskatījās uz Mandeļu. Pavadi Ģertrūdi, palīdzi ar iepir­kumiem un dari visu iespējamo, lai pasargātu viņu, ja nu gadī­jumā jums uzbrūk. Iespējams, reizēm spriedze būs liela, tomēr pacenties, lai nesaceltu trauksmi, citādi tu nodosi savus draugus un ģimeni.

Mandels piešāva roku pie pieres un pamāja, ka visu sapratis. Tad viņš un Ģertrūde aizgāja taisnā leņķī pa tuvāko šķērsielu, bet Rorans un pārējie turpināja savas gaitas.

Roranam piemita upurim uzglūnošas plēsoņas pacietība, taču pat viņš sāka nepacietīgi dungot, kad rīts bija pārvērties pēcpus­dienā, bet viņiem tā arī nebija izdevies atrast kuģi, kas varētu aiz­vest kārvahalliešus uz Surdu. Jauneklis bija uzzinājis, ka noska­tītais trīsmastnieks, kuru sauca par "Pūķa spārnu", esot tik tikko uzbūvēts un tiekot posts pirmajam jūrasbraucienam; un ka viņiem neesot ne mazāko cerību salīgt to ar Blekmūra kuģošanas kompāniju, ja vien viņi negrasoties piebērt kapteiņa kajīti ar rūķu sarkano zeltu; turklāt Rorans lieliski apzinājās, ka ciematniekiem nebija naudas, lai noīrētu pat visdraņķīgāko tupeli. Problēmu neati'isinātu pat Klovisa baržu piesavināšanās, jo paliktu neatbil­dēts jautājums: ko viņi ēstu ceļojuma laikā?

Tas būs ļoti grūti, novilka Birgita, būs ļoti grūti nozagt kaut ko nepieciešamu šeit, kur čum un mudž no kareivjiem, kur mājas ir sabūvētas cieši jo cieši līdzās, bet vārtus vienmēr pieskata sargi. Ja mēs mēģināsim izvest no Teirmas ar pārtiku piekrautus ratus, viņi gribēs zināt, kur esam to dabūjuši.

Rorans pamāja. Ari tas.

Rorans bija ieminējies Horstam: ja ciematniekiem nākšoties bēgt no Teirmas tikai ar tiem pārtikas atlikumiem, kas bija pali­kuši no Nardas, viņi varētu aplaupīt dažu labu saimniecību, lai nebūtu jāmirst badā. Tiesa, Rorans lieliski saprata, ka tad viņi nebūtu ne ar ko labāki par nīstajiem ienaidniekiem. Un tas nu viņam galīgi negāja pie sirds. Viena lieta bija cīnīties pret Galba­toriksa pakalpiņiem un nogalināt tos vai pat atņemt Klovisam baržas, jo viņam galu galā bija citas iespējas sagādāt sev iztiku; bet gluži kas cits bija atņemt krājumus nevainīgiem zemniekiem, kuri cīnījās par izdzīvošanu tikpat izmisīgi, kā bija cīnījušies kār­vahallieši Palankāra ielejā. Tā līdzinātos slepkavošanai.

Šie acīmredzamie fakti nospieda Rorana sirdi kā smagi akmens bluķi. Viņa iecere jau no sākta gala bija bijusi ļoti riskanta; tā vienlīdz balstījās uz bailēm, izmisumu, optimismu un pēdējā mir­kļa improvizāciju. Viņš baidījās, ka ir ievedis ciematniekus ienaid­nieku midzenī, kur viņus pieķēdēs pašu nabadzība. Es varētu glābties vienatnē un turpināt Katrīnas meklējumus, bet kas gan tā būtu par uzvaru, ja es pamestu pārējos ciematniekus vergot Impērijas labā? Lai kā mums veiktos Teirmā, es palikšu kopā ar tiem, kas man uzticējās tik ļoti, ka manu vārdu dēļ bija gatavi pamest senču mājas.

Lai remdētu izsalkumu, viņi iegāja kādā maizes ceptuvē un nopirka svaigi ceptas rudzu maizes klaipiņu, kā arī mazu podiņu medus, lai nebūtu jāēd gluži sausa maize. Maksājot par pirkumu, Lorings ieminējās maiznieka palīgam, ka viņi meklējot kuģi, aprī­kojumu un pārtiku.

Sajutis uzsitienu uz pleca, Rorans pagriezās. Vīrs ar pinkai­niem melniem matiem un pamatīgi izspīlētu vēderu sacīja: Pie­dodiet, ka noklausījos jūsu sarunu ar jaunskungu, bet, ja jūs interesē kuģi un tamlīdzīgas lietas par labu cenu, tad es jums ieteiktu doties uz izsoli.

-   Kas tā par izsoli? Rorans apvaicājās.

-  Ak, skumjš stāsts, lai gan tagadiņās tādu nav retums. Vienu no mūsu tirgotājiem, vārdā Džeods Džeods Garkājis, kā mēs viņu mēdzam dēvēt šim aiz muguras, beidzamā laikā piemek­lējusi gara nelaimju virkne. Nepilna gada laikā viņš zaudēja čet­rus kuģus un, kad mēģināja pārvest savas preces pa sauszemi, viņa karavānai uzbruka laupītāji un iznīcināja visu, ko nenozaga. Tie, kas šim bija aizdevuši naudu, piespieda Džeodu pasludināt bankrotu, un tagad aizdevēji grasās izpārdot viņa īpašumus, lai atgūtu zaudēto zeltu. Nezinu, kā izsolē būs ar pārtiku, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz visu citu jūs tur atradīsiet.

Rorana krūtīs iegailējās vārga cerības dzirkstele. Kad izsole notiks?

-   Nu, diena ir atrodama uz visiem pilsētas ziņojumu dēļiem. Tas būs parīt, tā gan.

Nu Rorans saprata, kāpēc viņi par izsoli nebija uzzinājuši agrāk; kārvahallieši turējās no ziņojumu dēļiem pa gabalu, lai kāds neatpazītu Roranu no plakāta ar izziņoto atlīdzību.

-   Lielum lielais paldies, viņš pateicās vīram. Iespējams, jūs aiztaupījāt mums lielas klapatas.

-   Bija prieks izpalīdzēt.

Iznākuši no maiznīcas, Rorans un pārējie kārvahallieši sanāca ciešā lokā ielas malā. Rorans vaicāja: Kā jūs domājat, vai mums vajadzētu apsvērt šo iespēju?