Vecākais

Rorans nolēma, ka labākā piesardzība pret iespējamo sagūs­tīšanu būtu gājienam uz Teirmu neizvēlēties tos, kurus redzēja Nardā. Izņēmums būtu Ģertrūde un viņš pats Ģertrūde tāpēc, ka viņa vienīgā zināja zālēm vajadzīgās sastāvdaļas, bet Rorans tāpēc, ka, par spīti vislielākajai atpazīšanas iespējai, viņš neuz­drīkstējās uzticēt nevienam citam to, kas bija jāpaveic Teirmā. Jauneklis apzinājās, ka viņam piemita spēja rīkoties tad, kad citi vilcinājās, piemēram, kā reizē, kad nācās nogalināt sargus. Pārējos gājējus izvēlējās, lai raisītu pēc iespējas mazāk aizdomu. Lorings bija pavecs, tomēr sīksts cīnītājs un lielisks melis. Bir­gita bija pierādījusi, ka spēj būt gan viltīga, gan stipra, bet viņas dēls, par spīti nedaudzajiem gadiem, jau bija nogalinājis karavīru kaujas laukā. Rorans cerēja, ka kopā viņi atgādinās vien ceļojošu radinieku pulciņu. "Proti, tad, ja Mandels kaut ko nesalaidīs dēlī," nodomāja Rorans.

Arī to, ka ienākt Teirmā vajadzētu no dienvidu puses, bija izdomājis Rorans. Tādējādi aizdomas, ka viņi nāk no Nardas, būtu krietni mazākas.

Tuvojās vakars, kad viņi ieraudzīja Teirmu, baltu un spokainu rietošās saules staros. Rorans apstājās, lai nopētītu pilsētu. Mūru ieskauta, tā slējās liela līča malā, neatkarīga un labi pasargāta pret jebkādu uzbrukumu. Starp mūra "zobiem" dega lāpas tur lokiem bruņoti kareivji devās bezgalīgās apgaitās. Augstu virs sienām pacēlās cietoksnis, bet virs tā daudzšķautņaina bāka, kuras dūmakainais stars taustīja tumšos ūdeņus.

-   Tā gan ir liela, Nolfavrels sacīja.

Neatraudams skatienu no Teirmas, Lorings nošūpoja galvu. Tas gan tiesa.

Rorana uzmanību pievērsa kuģis, kurš bija pietauvots pie vie­nas no akmens piestātnēm, kas stiepās ārpus pilsētas. Trīsmastu burinieks izskatījās lielāks par visiem Nardā redzētajiem. Tam bija augsts priekšgals, divas airu rindas un divpadsmit pamatīgu, šķēpu šaušanai piemērotu ballistu katrā klāja pusē. Lieliskais kuģis izskatījās vienlīdz piemērots kā tirdzniecībai, tā karošanai. Vēl svarīgāk Roranam likās, ka tas varētu varētu uzņemt visus ciematniekus.

-   Tas ir tas, kas mums vajadzīgs, viņš noteica, norādīdams uz kuģi.

Birgita rūgti nogremzās. Mums nāksies pārdoties verdzībā, lai atļautos braucienu ar to briesmoni.

Kloviss bija brīdinājis, ka Teirmas vārtus saulrietā aizslēdz, tāpēc viņi pielika soli, lai nakti nenāktos pavadīt klajā laukā. Jo tuvāk gaišajām sienām viņi nāca, jo blīvāka kļuva divkāršā ļaužu straume: vieni steidzās pamest Teirmu, otri tur nokļūt.

Rorans nebija iedomājies, ka satiksme uz ceļa izrādīsies tik dzīva, taču drīz vien aptvēra, ka tas palīdzēs viņu pulciņam izvai­rīties no nevēlamas uzmanības. Pasaucis Mandeļu, Rorans sacīja:

-   Atpaliec pārdesmit soļus un cauri vārtiem nāc kopā ar citiem ļaudīm, lai sargi nedomātu, ka esi kopā ar mums. Mēs tevi pagai­dīsim mazu strēķīti aiz vārtiem. Ja tev ko jautā, atbildi, ka vēlies salīgt darbu uz kāda kuģa.

-   Skaidrs.

Kad Mandels bija drošā attālumā, Rorans nošļaupa vienu plecu, ļāva gaitā iezagties klibumam un ņēmās galvā atkārtot stāstu, ko Lorings bija izdomājis, lai izskaidrotu viņu klātbūtni Teirmā. Kad garām aizzvārojās rati ar tajos iejūgtiem vēršiem, Rorans nolēca ceļmalā un nolieca galvu, pateicīgs par ēnām, kas paslēpa viņa vaibstus.

Gājēju priekšā parādījās vārti, kurus izgaismoja raustīgi oranžos lāpturos iestiprināto pagaļu uguns abpus ieejai. Zem lāpām stāvēja pāris kareivju, uz kuru sarkanajiem kamzoļiem bija izšūta Galbatoriksa līkloču liesma. Apbruņotie vīri nepie­vērsa ne mazāko uzmanību nedz Roranam, nedz viņa ceļabied­riem, kas gausi izsoļoja zem vārtu pīķiem un tālāk cauri īsajam tunelim aiz tiem.

Rorans atlieca plecus un juta, ka daļa spriedzes pagaist. Kārva­hallieši sanāca pulciņā pie kāda mājas stūra, kur Lorings nomur­mināja: Pagaidām viss kārtībā.

Kad pārējiem pievienojās arī Mandels, viņi devās sameklēt lētu iebrauktuvi, kurā varētu noīrēt istabu. Ejot Rorans izpētīja pilsētas izkārtojumu aizsardzībai piemērotās mājas, jo tuvāk cietoksnim atradās, jo augstāk slējās. Ielas bija izplānotas ļoti precīzi. Ziemeļu-dienvidu virzienā ejošās apjoza citadeli, kā stari apjož debesu spīdekli, savukārt austrumu-rietumu virzienā izvie­totās bija nedaudz izliektas, visas kopā veidodamas zirnekļa tīk­lam līdzīgu rakstu un nodrošinādamas neskaitāmas vietas, kur varēja uzbūvēt barikādes un izvietot karavīrus.

"Ja Kārvahalla būtu bijusi uzcelta šādi, viņš nodomāja, mūs nespētu uzveikt neviens, izņemot pašu karali."

Līdz krēslas laikam viņi bija salīguši naktsmājas "Zaļajā kas­tanī" visai draņķīgā krogū ar neciešamu alu un blusu apsēstām gultām. Vienīgā priekšrocība bija neticami zemā maksa par istabu. Lai ietaupītu mazumiņu naudas, viņi devās pie miera nevakariņojuši, saspiežoties pēc iespējas ciešāk, lai kāds no pārējiem krogus viesiem nenočieptu viņu makus.

Nākamajā rītā vēl pirms rītausmas Rorans kopā ar saviem biedriem pameta "Zaļo kastani", lai salūkotu pārtiku un jaunu pārvietošanās līdzekli.