Vecākais

Vingrinājumi turpinājās tik ilgi, līdz jaunekļa sākotnējā ziņ­kāre pagaisa un tās vietā stājās nepacietība un apjukums. Viņš negribēja aizvainot elfu, taču pašreizējā nodarbe viņam šķita pilnīgi bezjēdzīga; likās, ka Oromiss izvairās izmantot kaut vienu burvestību, kurai būtu vajadzīgs mazliet vairāk par kripatiņu viņa spēka. Es jau esmu parādījis, ko protu. Kāpēc viņš uzstāj, lai es niekotos ar šīm bērniškībām? Beidzot Eragons neizturēja: Sko­lotāj, šo visu es zinu. Vai mēs varētu ķerties pie kaut kā grūtāka?

Oromisa kakla muskuļi saspringa, bet pleci gluži vai pārvērtās nesatricināmā, kaltā granītā; pat elfa elpa aizrāvās, pirms viņš pateica: Vai tu, Eragon-vodhr, reiz iemācīsies, ko nozīmē cieņa? Lai būtu, kā vēlies! Skolotājs pateica četrus vārdus senvalodā tik klusu, ka Eragons nesaprata to nozīmi.

Juzdams, ka kājas līdz ceļgaliem sagrābj savāds spiediens, kas neļauj paspert ne soli, jauneklis iesmilkstējās. Augstāk ķermenis un kājas saglabāja kustīgumu, bet sajūta bija tāda, it kā kāds viņu būtu iegremdējis kaļķa javā un ļāvis tai sacietēt.

Atbrīvojies, Oromiss sacīja.

Šis bija pārbaudījums, ar kādu Eragons nekad iepriekš nebija saskāries, kā tikt galā ar kāda cita uzliktu burvestību. Neredza­mās važas varēja pārraut ar diviem atšķirīgiem paņēmieniem. Lai izmantotu pirmo, jauneklim bija jāzina, kā Oromiss bija sais­tījis viņu vai nu noburot tieši locekļus, vai lietojot kādu ārēju avotu -, jo tad viņš varētu novirzīt stihiju vai spēku, lai tas izkliedē Oromisa burvestību. Otrs paņēmiens ļāva izmantot vispārīgāku, aptuvenāku burvestību, kas aizkavētu Oromisa rīcību. Šīs pieejas lielākais trūkums tā nozīmētu mērošanos ar spēkiem viņu abu starpā. Reiz tam bija jānotiek, Eragons nodomāja. Viņš neloloja ne mazāko cerību, ka varētu pārspēt elfu.

Apdomājis nepieciešamos vārdus, viņš sakārtoja tos teikumā: Losna kalfya iet. "Atbrīvo manas kājas."

Enerģijas vilnis, kas aizplūda no Eragona, izrādījās krietni pamatīgāks, nekā jauneklis bija gaidījis, no mērena noguruma, ko bija atstājušas sāpju lēkmes un nodarbības, līdz pārgurumam, it kā viņš kopš rīta būtu strauji gājis pa šķēršļotu apvidu kalnos. Tad spiediens no kājām pagaisa un Eragonam nācās grīļojoties paspert pāris soļu, lai atgūtu līdzsvaru.

Oromiss papurināja galvu. Muļķīgi, viņš nopūtās, ļoti muļķīgi. Ja es būtu papūlējies mazliet vairāk, lai noturētu savu burvestību, tu aizietu bojā. Nekad neizmanto absolūtus.

-   Absolūtus?

-   Nekad neveido savas burvestības tā, ka ir iespējami tikai divi iznākumi: panākums vai nāve. Ja tavas kājas būtu saistījis ienaid­nieks un viņš izrādītos stiprāks par tevi, tu iztērētu visu savu enerģiju, mēģinot atbrīvoties no viņa burvestības. Un tu nomirtu, jo nespētu apturēt pats savus buramvārdus, kad saprastu, ka mēģinājums izrauties ir veltīgs.

-   Tad kā no tā izvairīties? Eragons vaicāja.

-   Drošāk ir padarīt burvestību par procesu, kuru tu spēj pār­traukt jebkurā mirklī. Tā vietā, lai teiktu "atbrīvo manas kājas", kas ir absolūts, tu varētu teikt "vājini maģiju, kas saista manas kājas". Mazliet garāk, toties tev būtu iespēja pašam izlemt, cik ļoti tu vēlies mazināt pretinieka buramvārdu spēku un vai ir droši atbrīvoties no tiem pilnībā. Mēģināsim vēlreiz!

Tikko Oromiss bija izteicis nedzirdamo burvestību, Eragona kājas atkal apņēma spiediens. Jauneklis jutās tik noguris, ka šaubījās, vai spēs izrādīt kaut cik vērā ņemamu pretestību. Tomēr viņš ķērās pie maģijas.

Taču, pirms Eragons paguva izteikt senvalodas vārdus, viņš sajuta kaut ko savādu likās, ka kājas saistošais spēks pakāpe­niski atslābst. Kājas kutēja, un sajūta bija tāda, it kā kāds viņu celtu ārā no aukstu, slidenu dubļu staignāja. Jauneklis pameta skatienu uz Oromisu elfa sejā jautās savāda aizrautība, it kā viņš būtu ieguvis kaut ko sirdij dārgu, kaut ko tādu, ko baidītos pazau­dēt vairāk par visu pasaulē. Oromisa deniņos pulsēja asinsvads.

Burvju važām pagaistot, elfs sarāvās, it kā viņam būtu iedzēlusi lapsene, un kādu laiku stāvēja, blenzdams uz savām plaukstām. Oromisa krūtis smagi cilājās. Apmēram minūti viņš nostāvēja šādā pozā, tad izslējās taisni un aizgāja līdz pašai Telnēras kraujas malai, iezīmēdams vientuļu apveidu pret blāvajām debesīm.

Eragonu pārņēma nožēla un skumjas gluži kā toreiz, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Glēdra sakropļoto priekšķetnu. Jauneklis aprāja sevi par augstprātīgo izturēšanos pret Oromisu, par nevē­rību pret elfa kaitēm un par neuzticēšanos skolotāja viedoklim. Es neesmu vienīgais, kuram jātiek galā ar seniem ievainojumiem. Toreiz, kad Oromiss paskaidroja, ka tagad spēj tikt galā tikai ar pašu vienkāršāko maģiju, Eragons nebija pilnībā izpratis, ko elfs ar to gribēja teikt. Tagad jauneklis apjauta skolotāja stāvokļa traģismu un sāpes, ko tas viņam sagādāja, īpaši ņemot vērā viņa rasi, kurā katrs bērns dzima ar šūpulī ieliktu maģiju un jau no agras bērnības tika apmācīts to izmantot.

Eragons piegāja pie Oromisa, nometās uz ceļiem, paklanī­jās, kā to mēdza darīt rūķi, un piespieda sāpošo pieri pie zemes.