Vecākais

Sasistais ceļgals bija zils; gan no piedzīvotās lēkmes, gan elfu Čūskas un Dzērves Dejas sāpēja visas maliņas, turklāt kakls bija tā aizsmacis, ka jauneklis tik tikko spēja parunāt. Tomēr lielākais ievainojums bija nelāgā priekšnojauta, ka šī nav pēdējā reize, kad Durzas cirstā brūce liks sevi manīt. No šīs domas vien viņam sametās nelaba dūša, tā izsūca gan viņa spēkus, gan gribu.

Kopš iepriekšējās lēkmes bija pagājušas jau tik daudzas nedē­ļas, viņš ierunājās, ka es jau sāku cerēt iespējams, brūce tomēr ir sadzijusi… Tagad iznāk, ka ilgais brīdis starp lēkmēm ir tikai laimīga sagadīšanās.

Pastiepusi kaklu, Safira piegrūda purnu Eragonam pie rokas. Tu taču zini, ka neesi viens, mazais. Es darīšu visu iespējamo, lai tev palīdzētu. Jātnieks vārgi uzsmaidīja pūķim. Tad Safira nolai­zīja viņam seju un piebilda: Mums ir jāpošas.

Zinu. Puisis nodūra galvu, saprazdams, ka viņam nepavi­sam negribas kaut kur posties, tad piespieda sevi aizvilkties līdz mazgāšanās kambarim. Tur viņš kārtīgi noberzās un, izmantojot burvestību noskuvās.

Slaucīdamies Eragons pēkšņi sajuta kādu pieskārāmies savam prātam. Viņš tūlīt sāka stiprināt prāta aizsardzību, pievērsis abso­lūtu uzmanību kājas īkšķim, lai norobežotos no visa pārējā. Tad viņš izdzirda Oromisu. Pieklājīgi, bet lieki. Šodien paņem līdzi Zaroku. Tad klātbūtne pagaisa.

Eragons satraukti elpoja. Man ir jābūt modrākam, viņš vērsās pie Safiras. Ja tas būtu bijis ienaidnieks, viņš pārņemtu mani savā varā.

Ne tad, ja es esmu līdzās.

Saposies Eragons atsprādzēja atveres pārvalku un, pasitis Zaroku padusē, uzkāpa Safiras seglos.

Pūķis pacēlās spārnos, apdvesdams viņu ar vēja brāzmu, tad sasvērās uz Telnēras kraujas pusi. No lidojuma augstumiem viņi varēja redzēt postu, ko vētra bija nodarījusi Duveldenvārdenai. Elesmērā nebija nolauzts ne koks, bet tālāk, kur elfu maģija kļuva vājāka, varēja redzēt daudzas nolauztas priedes. Vējš vēl arvien bija diezgan pamatīgs, tas lika zariem un stumbriem berzēties citam pret citu, piepildot biezokni ar spalgu čīkstienu un vaidu kori. No kokiem un puķēm pacēlās zelta putekšņu mākonīši, biezi kā putekļi.

Lidojot pie Oromisa, Eragons un Safira atgādināja viens otram iepriekšējās dienas mācības. Jātnieks izstāstīja pūķim, ko bija uzzinājis par skudrām un apguvis senvalodā, bet viņa jauneklim pastāstīja visu par lejupejošajām gaisa strāvām un citām bīsta­mām gaisa plūsmām, kā arī to, kā no tām izvairīties.

Tāpēc tad, kad viņi nolaidās pie Oromisa mājas un elfs iztau­jāja Eragonu par Safiras apmācību, bet Glēdrs Safiru par Jāt­nieka apgūto, viņi spēja atbildēt uz visiem jautājumiem.

-   Ļoti labi, Eragon-uodhr.

Tiešām, krietni pastrādāts, Bjartskular, Glēdrs uzslavēja Safiru.

Tāpat kā iepriekš Safira aizlidoja kopā ar Glēdru, bet Eragons palika uz klints. Šoreiz viņi pievērsa lielāku uzmanību saiknei starp abiem, lai varētu sekot viens otra apmācībai.

Kad pūķi bija aizlidojuši, Oromiss apvaicājās: Šodien, Era­gon, tava balss ir raupjāka. Vai nejūties labi?

-   Naktī man atkal sāpēja mugura.

-   Ak tā. Izsaku līdzjūtību. Tad skolotājs pamāja ar vienu pirkstu. Pagaidi tepat.

Eragons noskatījās, kā Oromiss ieiet namiņā un tad atkal iznāk no tā, izskatīdamies skarbs un kareivīgs, viņa sudrabotās krēpes plandījās vējā un rokā viņš turēja bronzas krāsas zobenu. Šodien, viņš sacīja, izlaidīsim Rimgaru un tā vietā krustosim mūsu zobenus, Nēglingu un Zaroku. Izvelc savu zobenu un notru­lini tā asmeni, kā tev mācīja tavs pirmais skolotājs.

Eragons vairāk par visu gribēja atteikties. Taču viņam nebija ne mazākās vēlmes lauzt doto solījumu vai ļaut apņēmībai saļodzīties

Oromisa priekšā. Jauneklis norija bailes. Lūk, ko nozīmē būt Jāt­niekam, viņš nodomāja.

Saņēmis visus spēkus, Eragons dziļi prātā sameklēja pave­dienu, kas savienoja viņu ar maģijas mežonīgo straumi. Jaunek­lis iegrima tās plūdumā, un viņu pārņēma enerģija. Gēuloth du knifr, Eragons sacīja, un starp labo īkšķi un rādītājpirkstu uzzibsnīja un sāka lēkāt šurpu turpujdla zvaigznīte viņš ar to apstrādāja Zaroka bīstamo asmeni.

Mirklī, kad abu zobeni saskārās, Eragons saprata, ka Oromiss pārspēj viņu, tāpat kā viņu pārspēja Durza un Arja. Starp cilvē­kiem Eragons tiktu uzskatīts par izcilu zobena meistaru, taču viņš nespēja sacensties ar kareivjiem, kuru dzīslās ritēja senāka maģija. Jaunekļa roka bija pārāk vāja, bet refleksi pārāk gausi. Tomēr tas nekavēja viņu turpināt cīņu un mēģināt uzvarēt. Viņš cirta zobenu, cik labi vien spēja, pat tad, ja galu galā viss būtu veltīgi.

Oromiss pārbaudīja Eragonu tūkstoš dažādos veidos, piespiez­dams izmantot visu viņa cirtienu, pretcirtienu un bloku klāstu. Tomēr viss bija velti. Jauneklis nespēja aizsniegt elfu. Beigu bei­gās viņš ķērās pie pēdējā salmiņa mēģināja mainīt cīņas stilu, kas spētu izsist no ritma pat rūdītāko veterānu. Tas beidzās ar šauru, sāpīgu skrambu uz gurna.

Kājām jākustas ātrāk, uzsauca Oromiss. Tas, kurš kau­jas laukā stāv, iemiets kā stabs, tur arī paliek. Tas, kurš lokās kā niedre, uzvar!