Vecākais

-   Es vēlos to dzirdēt no tavas mutes, Arja klusi uzstāja.

Eragons sakoda zobus tik cieši, it kā žokļu muskuļos būtu

iemeties krampis. Tad viņš klusā, par čukstiem tik tikko skaļākā balsī vispirms izstāstīja, kā izgāzies, meditējot ieplakā, un pēc tam par notikumu, kas saindēja sirdi kā krūtīs saritinājusies odze: par viņa doto svētību.

Arja atlaida jaunekļa roku un, lai noturētu līdzsvaru, satvēra Menojas koka sakni. Barzūl. Rūķu lāsts satrauca Eragonu; nekad iepriekš viņš no Arjas mutes nebija dzirdējis lamas, bet šis lāsts bija biedējoši trāpīgs, jo nozīmēja "ļaunu likteni". Es, protams, zināju, ka tu Farthendurā to izdarīji, tikai nespēju iedo­māties… Man neradās ne mazākās aizdomas, ka varētu notikt kaut kas tāds. Piedod, lūdzu, ka šovakar izvilku tevi no mājām. Es nezināju, ka jūties tik draņķīgi. Tu droši vien gribi palikt viens.

-   Nē, Eragons atbildēja. Nē, paldies par sabiedrību un par visu, ko man parādīji. Viņš uzsmaidīja elfai, un pēc brīža viņa atbildēja ar to pašu. Abi sēdēja kopā pie mūžsenā koka saknēm, sīki un nekustīgi, un vēroja, kā mēness apmet augstu loku pāri mierpilnajam mežam, līdz nozūd aiz mākoņu segas. Es tikai uztraucos, kas notiks ar meitenīti.

Augstu virs viņu galvām Blagdens saboza kaula baltās spalvas un griezīgi iesaucās: Wyrda!

PRETESTĪBAS LABIRINTS

Nasuada sakrustoja rokas uz krūtīm, nemaz necenzdamās slēpt nepacietību, un nopētīja abus priekšā stāvošos vīriešus. Milzim, kas stāvēja pa labi, kakls bija tik resns, ka likās izbīdījis galvu uz priekšu teju taisnā leņķī pret pleciem, piešķirot vīram stūrgalvīgu, aprobežotu izskatu. To vēl vairāk pastiprināja smagā piere ar divām sapinkājušos uzacu klintīm tās izskatījās gana garas, lai teju varētu aizsegt acis, un uzblīdušās lūpas, kas atgādināja sārtu sēni pat tad, kad viņš runāja. Taču vārdenu vadone gluži labi zināja, ka neklājas viņu vērtēt pēc nepatīkamā izskata. Par spīti neglītajam mājoklim, vīra mēle bija izveicīga kā galma ākstam.

Otrā vīra vienīgā iezīme bija bālā āda, kas spītīgi nekļuva tum­šāka arī Surdas svilinošajā saulē, kaut gan vārdeni galvaspilsētā Aberonā bija ieradušies jau pirms vairākām nedēļām. Pēc ādas, matu un acu krāsas Nasuada sprieda, ka viņš dzimis Impērijas pašos ziemeļos. Vīrs rokā turēja adītu vilnas cepurīti, ko uztrau­kumā bija savērpis ciešā virvē.

-   Tā, pastāsti, viņa sacīja, norādīdama uz bālo. Cik vistu šis īsti nokāva?

-   Trīspadsmit, kundze.

Nasuada atkal pievērsās neglītenim. Nelaimīgs skaitlis, meis­tar Gembl, lai kā mēs uz to raudzītos. Un tāds tas ir izrādījies arī tev. Tu esi vainīgs zādzībā un otra vārdena īpašuma iznīcināšanā, nemaksājot pienācīgu atlīdzību.

-   Es nekad to neesmu noliedzis.

-   Brīnos tikai par vienu kā tev izdevās apēst trīspadsmit vistu četrās dienās. Vai tu, meistar Gembl, kādreiz jūties paēdis?

Neglītenis rotaļīgi pasmīnēja un pakasīja vaigu. Neapgriezto nagu švīkstēšana pret bārdas rugājiem kaitināja Nasuadu, un viņai nācās likt lietā visu savu gribasspēku, lai nepavēlētu viņam rimties.

-   Kundze, es nevēlos izrādīt necieņu, taču mana vēdera pie­pildīšana neradītu nekādas grūtības, ja jūs mūs pienācīgi barotu, ņemot vērā visus darāmos darbus. Es esmu pamatīgs vīrs, un man tak vajag kādu kriksīti gaļas vēderā pēc tam, kad pusi dienas esmu ar lauzni dauzījis akmeņus. Es daru, ko spēju, lai pārvarētu kārdinājumu, tā gan. Taču trūcīgas maltītes trīs nedēļu garumā, ja zemnieki visapkārt gana trekni nobarotus mājlopus un putnus, ar kuriem šie nav gatavi dalīties pat tad, ja tu, cilvēks, ciet badu… Nu ko, atzīstos, tas mani salauza. Ja runājam par pārtiku, tad es neesmu pārlieku savaldīgs. Man patīk, ja ēdiens ir karsts un ja tā ir daudz. Turklāt nedomāju, ka esmu vienīgais; kurš vēlas kādu lieku kumosu sagādāt sev pats.

Tur jau tas suns aprakts, nodomāja Nasuada. Vārdeni nespēj pienācīgi pabarot visus savējos, kaut gan Surdas karalis Orins palīdz viņiem, cik spēj. Orins pat ļāva vārdeniem ņemt naudu no karalistes kases, taču atteicās rīkoties, kā to parasti darīja Galba­torikss, kurš, armijai pārvietojoties pa Impēriju, vienkārši atņēma pārtiku zemniekiem, neko par to nemaksājot. Cēla nostāja, kas gan padara manu uzdevumu vēl grūtāku. Tomēr Nasuada saprata, ka šāda rīcība atšķīra viņu, Orinu, Hrotgaru un Islanzadi no Gal­batoriksa despotisma. Pārkāpt šo robežu, nemaz nemanot, būtu pavisam viegli.

-   Meistar Gembl, es saprotu tevis teikto. Kaut gan vārdeni nav valsts un mēs nepakļaujamies nevienam, izņemot mūs pašus, tomēr tas nedod tiesības nedz tev, nedz kādam citam neievērot manu priekšteču rakstītos likumus vai tos, kas tiek ievēroti šeit, Surdā. Tāpēc es pavēlu tev samaksāt vara grasi par katru nozagto vistu.

Gembls pārsteidza Nasuadu, piekrizdams bez kādām iebil­dēm. Kā pavēlēsiet, kundze, viņš atbildēja.

-   Tik vien? iesaucās bālais. Viņš savērpa savu cepuri vēl cie­šāk. Tā nav godīga cena. Ja tās pārdotu tirgū, es saņemtu…