Vecākais

Nelikdamās ne zinis par atļaujas prasīšanu, Runona piegāja pie Safiras pleca un ar vienu no īsi apgrieztajiem nagiem uzsita pa kādu no zvīņām, tad brīdi grozīja galvu no vienas puses uz otru, mēģinādama ar acīm ieurbties caurspīdīgajā plāksnītē. Lieliska krāsa. Ne tāda kā tiem brūnajiem pūķiem, kas izskatās tumši kā dubļiem notašķīti. Godīgi sakot, Jātnieka zobena krāsai ir jāatbilst viņa pūķim, un no šī zilā būtu iznācis lielisks asmens… Likās, tikko izteiktā doma izsūc visu viņas sparu. Kalēja atkal pievērsās laktai un nopētīja sabojātās knaibles, it kā vēlme tās nomainīt būtu pametusi viņu.

Eragonam šķita, ka nebūtu lāgā pabeigt sarunu tik drūmā noskaņā, taču viņš nespēja iedomāties pieklājīgu veidu, kā mainīt sarunas tematu. Tad jaunekļa uzmanību piesaistīja zaigojošā bruņuveste un, pētot to, viņš pārsteigts atklāja, ka ikviens gredzens ir savienots sakaļot. Ņemot vērā, ka sīkie posmiņi atdzisa ļoti ātri, tos parasti nācās aizkalt pirms pievienošanas bruņām. Tas nozī­mēja, ka pat vissmalkākajiem darinājumiem tādiem kā Eragona bruņukrekls sakaltie gredzeni mijās ar vienkārši sakniedētiem. Ja vien, kā jauneklis tagad saprata, kalējam piemita vecās elfas ātrums un precizitāte.

-   Es nekad neesmu redzējis bruņutērpu, kas līdzinātos tevis darinātajam, pat pie rūķiem ne. Kā gan tev pietiek pacietības aizkalt katru posmiņu? Kāpēc tu neizmanto maģiju un neaiztaupi savus pūliņus?

Runonas atbilde izrādījās negaidīti aizrautīga. Viņa papuri­nāja īsi apgrieztos matus un sacīja: Un atņemt sev visu prieku, ko tas sagādā? Tiesa, teju katrs otrais elfs un arī es spētu likt lietā burvestības, lai apmierinātu mūsu vēlmes, un daži tā arī rīko­jas -, bet kāda tad jēga ir dzīvei? Kā tu pavadītu laiku? Pastāsti man!

-   Es nezinu, atzinās Eragons.

-   Tikai pilnveidojot to, ko tu visvairāk mīli. Tad, kad tu vari izdarīt visu, ko vēlies, nomurminot pāris vārdu, mērķis zaudē nozīmi un jēgu saglabā vien ceļojums līdz tam. Lai tas kļūst tev par mācību! Ja nodzīvosi gana ilgi, tu saskarsies ar šo pašu izvēli… Bet tagad ejiet! Esmu nogurusi no šīm pļāpām. Ar šiem vārdiem Runona nocēla smēdes vāku, paņēma jaunas knaibles un, pilnīgi iegrimusi darbā, uzlika uz oglēm jaunu gredzenu, un ar otru roku sāka pūst plēšas.

-   Rhundn-elda, Arja sacīja, neaizmirsti, es atnākšu pēc tevis Agaeti Blodhren vakarā. Kā atbilde atskanēja kalējas rūciens.

Vientuļi kā nāvesputna kliedzieni naktī viņus cauri kizila tunelim līdz pašai takai pavadīja tērauda triecieni pret tēraudu. Runona viņiem aiz muguras atgādināja vien melnu stāvu, kas salīcis pār smēdes drūmo kvēli.

-   Vai viņa ir izkaluši visus Jātnieku zobenus? Eragons vai­cāja. Pilnīgi visus?

-   Un ne tikai tos vien. Viņa ir izcilākā kalēja, kāda jebkad dzīvojusi. Man likās, ka jums vajadzētu satikties gan viņas, gan tevis paša dēļ.

-   Paldies.

Vai viņa vienmēr ir tik nelaipna? Safira vaicāja.

Arja iesmējās. Vienmēr. Pēc Runonas domām, nekam nav nozīmes, tikai viņas amatam. Un viņa ir slavena ar savu neiecie­tību pret jebko vai jebkuru, kas traucē viņai darbā. Taču izcilās meistarības un lielisko darinājumu dēļ mēs paciešam viņas īpat­nības.

Kamēr Arja runāja, Eragons mēģināja izprast vārdu Agaeti Blodhren nozīmi. Viņš bija diezgan drošs, ka blodh nozīmē "asi­nis", tādējādi blodhren vajadzēja nozīmēt "asinszvērests", taču vārdu agaeti viņš nekad iepriekš nebija dzirdējis.

-   "Svinības", Arja paskaidroja, kad jauneklis uzdeva šo jau­tājumu. Mēs pulcējamies uz Asinszvēresta svinībām reizi gad­simtā, lai godinātu ar pūķiem noslēgto vienošanos. Jums abiem ir laimējies, ka esat Elesmērā, jo svinības notiks pavisam drīz… Elfa sarauca pieri, un viņas slīpās uzacis saskārās. Liktenis ir parūpējies par ļoti zīmīgu sagadīšanos.

Eragonam par lielu pārsteigumu, Arja vadīja viņus dziļāk Duveldenvārdenā, tālāk pa nātrēm un upeņu krūmiem apaugušām takām, līdz gaismas pagaisa aiz muguras un viņi nonāca nemier­pilnā biezoknī. Lai nenomaldītos, Eragonam nācās paļauties uz

Safiras spēju redzēt tumsā. Raupjie koki kļuva arvien resnāki un auga arvien ciešāk cits citam līdzās, draudot izveidot necaurejamu šķērsli. Kad likās, ka tālāk viņi netiks, mežs beidzās un trijotne izgāja klajumā, ko izgaismoja zemu debesu austrumpusē spoži spīdošais mēness sirpis.

Klajuma vidū slējās vientuļa priede. Tā nebija augstāka par savām māsām bet tik resna kā simt parastu priežu. Līdzās šim kokam normāla priede līdzinājās trauslam, vēja locītam stādi­ņam. Sakņu sega pletās uz visām pusēm ap milzīgo stumbru, pārklādama zemi ar mizas klātiem asinsvadiem, tā radot sajūtu, it kā viss apkārtējais mežs izplūstu no šī koka, it kā tā būtu visas Duveldenvārdenas sirds. Priede valdīja pār mežiem kā lādzīga karaliene, ar saviem zariem pasargādama pārējos biezokņa iemīt­niekus.

Raugiet, šis ir Menojas koks, Arja pačukstēja. Agaeti Blodhren mēs svinam tā pavēnī.