Vecākais

Kad Lineja atklāja, Arja teica, ka ir atraidīta, noniecināta un pamesta, viņa skumjās zaudēja prātu. Jauneklis bija izdarījis pašu briesmīgāko viņš bija ļāvis Linejai nobaudīt dzīves pilnības garšu, bet tad to atrāvis bez kāda apdoma, gluži kā gailis, kas, nominis vienu vistu, pārlaižas pie nākamās. Lineja sameklēja savu bijušo kopā ar jauno sievieti un neprātīgās dusmās nodūra.

Viņa zināja, elfa stāstīja, ka pastrādājusi briesmu darbu. Tāpat viņa zināja, ka pat tad, ja viņu apžēlotu par izdarīto slepkavību, viņa nespēs atgriezties iepriekšējā dzīvē, jo tā likās zaudējusi visu prieku. Tāpēc Lineja devās pie vecākā koka Duvel­denvārdenā, piespiedās pie tā stumbra un iedziedāja sevi mizā, tā atteikdamās no savas rases. Viņa dziedāja trīs dienas un trīs naktis, un, kad dziesma bija galā, Lineja bija saplūdusi ar reiz mīlētajiem augiem. Un kopš tā laika viņa tūkstošiem gadu ir gādājusi par šo mežu… Tā ir radies Menojas koks.

Stāsta nobeigumā Arja un Eragons*sēdēja viens otram līdzās uz milzīgas saknes divpadsmit pēdu virs zemes. Jauneklis šūpoja kājas tā, ka papēži sitās pret koku, un prātoja, vai Arja šo skumjo notikumu izstāstījusi kā brīdinājumu viņam vai vienkārši kā parastu pagātnes notikumu.

Šaubas pārtapa pārliecībā, kad elfa apvaicājās: Vai tu uzskati, ka traģēdijā bija vainojams jaunais vīrietis?

-   Es domāju, Eragons sacīja, zinādams, ka neveikla atbilde noskaņos Arju pret viņu, ka viņš rīkojās nežēlīgi… bet arī Lineja rīkojās pārsteidzīgi. Taisnība nav nedz vienam, nedz otram.

Arja cieši skatījās Eragonam acīs, līdz viņš bija spiests novērst skatienu. Viņi nebija piemēroti viens otram.

Jauneklis grasījās noliegt to, bet tad apklusa. Elfai bija tais­nība. Un viņa bija palīdzējusi Eragonam nokļūt apstākļos, kur viņam nācās to skaļi atzīt, turklāt atzīt viņai. Iespējams, viņš piekrita.

Klusums krājās starp abiem kā smiltis, kas pamazām veido sienu, kuru nevēlas nojaukt nedz viens, nedz otrs. No klajuma malas skanēja cikāžu spalgā dziesma. Beidzot viņš ierunājās: Izskatās, ka atgriešanās mājās tev ir nākusi par labu.

-   Tā gan. Ar nevērīgu vieglumu viņa noliecās un pacēla tievu, no Menojas koka nokritušu zariņu un sāka pīt skuju sloti­ņas, pārvēršot tās mazā groziņā.

Kamēr Eragons vēroja Arju, viņam sejā iesitās asinis. Viņš cerēja, ka mēness nav tik gaišs, lai atklātu, ka vaigi pārklājušies ar sarkaniem plankumiem. Kur… kur tu dzīvo? Vai jums ar Islanzadi ir pils vai cietoksnis?

-   Mēs dzīvojam mūsu senču namā, Tialdari zālē, tā atrodas Elesmēras rietumu daļā. Es labprāt tev to izrādītu.

-   Ah. Pēkšņi Eragona juceklīgajās domās iešāvās tīri prak­tisks jautājums, kas ļāva aizgaiņāt kauna izjūtu. Arja, vai tev ir brāļi vai māsas? Elfa papurināja galvu. Tātad tu esi elfu troņa vienīgā mantiniece?

-   Protams. Kāpēc tu to jautā? Likās, viņu mulsina jaunekļa ziņkāre.

-   Nesaprotu, kāpēc tev atļāva kā sūtnei doties pie vārdeniem un rūķiem, kā arī pārvest Safiras olu no šejienes uz Troņheimu. Tas taču ir bezgala bīstams uzdevums princesei, turklāt tādai, kas ir karalienes tiešā mantiniece.

-    Tu gribēji teikt, ka tas ir pārāk bīstami cilvēku sievietei. Es jau reiz tev teicu, ka neesmu viena no jūsu bezpalīdzīgajām mei­čām. Tu nesaproti vienu: mēs uz saviem valdniekiem raugāmies citādi nekā jūs vai rūķi. Mums karaļa vai karalienes augstākais pienākums ir kalpot savai tautai, kur vien un kā vien iespējams. Ja tāpēc ir jāupurē dzīvība, mēs to uzņemamies kā iespēju pierā­dīt savu uzticību kā rūķi teiktu pavardam, mājai un godam. Ja es, pildot savus pienākumus, būtu gājusi bojā, elfi starp mūsu daudzo namu pārstāvjiem izvēlētos citu mantinieku. Pat tagad neviens neuzstās, lai kļūstu par karalieni, ja man šī iespēja nešķi­tīs vēlama. Mēs neizraugāmies vadoņus, kuri nevēlas veltīt turp­māko dzīvi savu pienākumu pildīšanai. Viņa mirkli vilcinājās, tad ar rokām pievilka ceļgalus pie krūtīm un atbalstīja pret tiem zodu. Man ir bijusi iespēja gadiem ilgi slīpēt šos pamatojumus sarunās ar māti. Kādu brīdi nekas netraucēja cikāžu dziesmai, kas skanēja klajumā. Tad elfa vaicāja: Kā veicas apmācībās pie Oromisa?

Eragons kaut ko noburkšķēja, jo līdz ar nepatīkamo atmiņu vilni atgriezās nelāgā oma, sabojājot patīkamo vakaru kopā ar Arju. Tagad viņš gribēja tikai vienu ierāpties gultā, aizmigt un aizmirst piedzīvoto. Oromis-elda, jauneklis sacīja, pirms izteikšanas rūpīgi apviļādams mutē katru vārdu, ir diezgan rūpīgs skolotājs.

Eragons saviebās, kad Arja ar biedējošu spēku satvēra viņa augšdelmu. Kas ir noticis?

Jauneklis mēģināja izraut roku. Nekas.

-   Esmu pietiekami daudz laika pavadījusi kopā ar tevi, lai saprastu, kad tu esi laimīgs, dusmīgs… vai kad tev sāp. Vai starp tevi un Oromisu notika kas nelāgs? Ja tā, tad tev viss man jāiz­stāsta, lai nekavējoties varētu labot, kas labojams. Vai varbūt tev atkal sāpēja mugura? Mēs varam…

-   Es neesmu radīts šai apmācībai! -^Par spīti aizvainojumam, Eragons pamanīja, ka elfas uztraukums likās patiess, un tas sniedza kaut nelielu, bet gandarījumu. Pajautā Safirai. Viņa tev izstāstīs visu.