Vecākais

Kamēr Eragons aplūkoja guļamistabu, pūķis nolaidās uz atvē­ruma malas. Safiras zvīņas zaigoja kā zilu zvaigznīšu galaktika. Aiz viņas pāri mežam plūda saules pēdējie stari, iekrāsodami pakalnus un kalnu grēdas dūmakaina dzintara tonī, kas lika skujām zaigot kā nokaitētai dzelzij un izdzenāja ēnas līdz pat violetajam apvār­snim. Viņi atradās tik augstu, ka no pilsētas varēja saskatīt vien vairākas spraugas bezgalīgajā lapotnē, atsevišķas miera saliņas šalcošajā okeānā. Tikai tagad varēja apjaust Elesmēras patieso lie­lumu tā aizstiepās vairākas jūdzes uz rietumiem un ziemeļiem.

Ja Vrēls parasti dzīvoja šādi, tad mana cieņa pret Jātniekiem tikai aug augumā, Eragons sacīja. Te ir daudz pieticīgāk, nekā biju iedomājies. Viss miteklis viegli nošūpojās vēja brāzmā.

Safira apostīja segas. Mēs vēl neesam bijuši Vrongārdā, viņa brīdināja, kaut gan varēja nojaust, ka pūķis viņam piekrīt.

Aizbīdīdams guļamistabas aizvirtni, Eragons telpas stūrī pama­nīja vītņu kāpnes, kas pirmajā apskates reizē bija paslīdējušas garām skatienam. Tās aizvijās augšup tumša koka tunelī. Pacēlis lukturi virs galvas, viņš uzmanīgi, pakāpienu pa pakāpienam, devās augšup. Apmēram divdesmit pēdu augstāk jauneklis nonāca kabinetā ar rakstāmgaldu uz tā stāvēja spalvas, tintes pude lītes, papīrs, tikai pergamentu nemanīja un vēl vienu ligzdu kur iekārtoties pūķim. Kabinetā bija atvērta arī pretējā siena, la pūķis varētu izlidot cauri telpai.

Safira, paskaties uz šo!

Kā ? viņa jautāja.

Pa ārpusi. Eragons piemiedza acis, jo, Safirai pa mitekļa ārsienu rāpjoties augšup, gaisā nošķīda nagu atšķeltas mizas loks nes. Patīk? viņš apvaicājās, kad Safira tika līdz kabinetam. Pūķis palūkojās Jātniekā ar savām zilajām acīm, tad nopētīja telpas sienas un mēbeles.

Tikai vienu es nesaprotu, viņa noteica, kā elfi te nenosalst, ja telpas ir atklātas visām dabas stihijām ?

Nezinu gan. Eragons izpētīja sienas atveres abās pusēs, pārlaiz­dams roku abstraktajiem rakstiem, ko elfu dziesmas bija izvilinā­jušas no koka. Pēc mirkļa viņš sataustīja vertikālu izcilni mizā. Eragons to pavilka, un no gropes sienā izritinājās caurspīdīga, plāna žalūzija. Pavilcis to zemāk pāri atverei, viņš atklāja otru gropi, kurā varēja nostiprināt aizkara apakšmalu. Tikko Eragons to izdarīja, gaiss likās kļūstam biezāks un kabinetā kļuva krietni siltāk. Te arī ir atbilde uz tavu jautājumu, viņš noteica. Kad jauneklis atbrīvoja žalūzijas malu, tā, šūpodamās šurpu turpu, ieritinājās atpakaļ griestos.

Kad viņi atgriezās guļamistabā, Eragons izkravāja somas, bet Safira tikmēr saritinājās savā ligzdā. Jauneklis rūpīgi novie­toja vairogu, rokusargus, kājsargus, bruņukapuci un ķiveri, tad novilka kamzoli un arī bruņukreklu ar ādas mugurdaļu. Izģērbies līdz viduklim, viņš apsēdās uz gultas un brīdi vēroja saeļļotos gre­dzenus, pārsteigts, cik ļoti tie līdzinās Safiras zvīņām.

Mēs esam to paveikuši, viņš mazliet samulsis noteica.

Garš ceļojums… bet, jā, mēs esam to pievārējuši. Laimīgā kārtā ceļā negadījās nekādas īpašas nelaimes.

Jātnieks pamāja. Drīz mēs uzzināsim, vai tas ir bijis visu grūtību vērts. Reizēm es prātoju, ka varbūt vajadzēja palikt, lai palīdzētu vārdeniem.

Eragon! Tu taču saproti, ka mums jāturpina apmācība. To būtu vēlējies arī Broms. Turklāt Elesmēra un Islanzadi vien ir ceļojuma vērta.

Iespējams. Visbeidzot viņš pajautāja: Kādi ir pirmie iespaidi ?

Safira mazliet pavēra žokļus tā, ka pazibēja asie zobi. Nezinu. Elfi man šķiet pat noslēpumaināki par Bromu, un ar burvestībām vini spēj paveikt to, kas man vienmēr ir licies neiespējami. Man nav ne mazākās nojausmas, kādus paņēmienus elfi izmanto, lai liktu šiem kokiem augt tik savādos veidos, tāpat es nesaprotu, kā Islanzadi uzbūra gaisā ziedus. Man pietrūkst padoma.

Eragons atviegloti uzelpoja neba viņu vienīgo šodien piere­dzētais bija pārsteidzis. Un Arja?

Kas ir ar Arju ?

Nu, tas, ka viņa izrādījās karalienes meita.

Viņa nav m,ai,nījusies, mainījusies ir tikai tava uztvere. Dziļi Safiras rīklē atskanēja smiekli, kas atgādināja divu dzirnakmeņu beršanos vienam pret otru. Tad pūķis nolaida galvu uz priekškājām.

Debesīs spoži mirdzēja zvaigznes, un Elesmēras klusumā brīdi pa brīdim ieskanējās pūču klusā sasaukšanās. Nomierinājusies un pieklususi, pasaule ļāvās plūstošās nakts dusai.

Eragons ieritinājās zem pūkainajiem palagiem un pastiepa roku, lai aizvērtu luktura slēģīti, taču sastinga pussprīdi no gais­mekļa durtiņām. Te nu viņš bija elfu galvaspilsētā, vairāk nekā simt pēdu augstumā, gultā, kurā reiz bija dusējis Vrēls.

Šī doma lika viņam nodrebēt.

Jauneklis pieslējās sēdus, ar vienu roku paķēra laternu, ar otru Zaroku un pārsteidza Safiru, ierāpdamies pūķa ligzdā un iekārtodamies pie viņas siltā sāna. Safira klusi iedūcās un ar samtaino spārnu pārsedza Jātnieku, bet viņš izdzēsa lukturi un aizvēra acis.

Tā viņi Elesmēras sirdī iegrima ilgā un dziļā miegā.

no pagātnes