Vecākais

-   Iespējams, atzina Oriks. Tomēr nenāktos viegli tās atrast, pat lidojot pūķa mugurā, un es šaubos, vai viņi saprastu valodu, kurā runājam mēs. Un kāpēc lai kāds gribētu mums palīdzēt? Ko vārdeni var piedāvāt citai valstij? Turklāt nav viegli nogādāt armiju no Farthenduras līdz Urubaenai, nemaz nerunājot par pārgājieniem vairāku simtu, ja ne tūkstošu jūdžu attālumā.

-   Turklāt tu mums esi vajadzīgs šeit, Eragonam sacīja Lifēns.

-   Es tomēr… Eragons apklusa, jo tajā mirklī virs upes parā­dījās Safira, kurai sekoja satrauktu zvirbuļu un strazdu pulks, cenzdamies aizdzīt pūķi tālāk no savām ligzdām. Vēl pēc brīža tuvējo koku zaros sāka sasvilpties un sačakstināties neredzamu vāveru armija.

Lifēna seja atplauka smaidā, un viņš iesaucās: Vai gan viņa nav lieliska? Raugiet, kā saules staros uzmirdz viņas zvīņas! Nekādas pasaules bagātības nespēj līdzināties šai ainai! Līdzīgas sajūsmas gaviles skanēja no Nari mutes otrā laivā.

-   Es to vairs nespēju izturēt, bārdā norūca Oriks. Eragons novaldījās, lai nepasmaidītu, lai gan viņš piekrita rūķim. Elfiem nekad neapnika jūsmot par Safiru.

Kas ļauns no pāris komplimentiem ? Safira sacīja. Viņa iegāzās ūdenī ar milzīgu šļakstu un pabāza galvu zem ūdens, lai izvairītos no piķējoša zvirbuļa.

Nekas, nekas, piekrita Eragons.

Safira paskatījās uz savu Jātnieku, neizceļot galvu no ūdens. Vai es saklausīju tavā balsī sarkasmu ?

Eragons iesmējās un neko neatbildēja. Pametis skatienu uz otru laivu, Eragons brīdi vēroja, kā Arja airē ideāli taisna mugura, seja bez mazākās izteiksmes -, tā viņa slīdēja, ienirstot raibajos gaismas tīmekļos, ko saule meta cauri sūnām klāto koku lapotnēm. Elfa likās tik neizprotama un nopietna, ka Eragonā uzdzirkstīja vēlme samīļot Aiju. Lif'ēn, viņš jautāja tik klusu, lai Oriks nedzirdētu, kāpēc Arja ir tik… nelaimīga? Tu un…

Lifēna pleci zem rūsganās tunikas saspringa, un viņš atbildēja tik klusu, ka Eragons tikko spēja saklausīt elfa čukstus: Mums ir liels gods kalpot Arjai Drotningu. Viņa mūsu tautas dēļ ir pār­cietusi vairāk, nekā tu spēj iedomāties. Mēs līksmojam par to, ko viņai ir izdevies paveikt ar Safiru, bet sapņos mēs lejam rūgtas asaras par viņas nesto upuri… un viņas lielo zaudējumu. Taču Ai jas skumjas pieder viņai pašai, un es nedrīkstu par tām stāstīt liez viņas atļaujas.

Vakarā sēžot pie ugunskura un nevērīgi glāstot sūnu paklāju, kas mazliet atgādināja truša kažoku, Eragons pēkšņi izdzirda I i-oksni dziļāk mežā. Saskatījies ar Safiru un Oriku, viņš izvilka Zaroku un sāka lavīties uz skaņas pusi.

Eragons apstājās nelielas gravas malā un paskatījās uz otru nogāzi, kur sniegogu krūmā sitās medību piekūns ar salauztu spārnu. Ieraudzījis cilvēku, plēsējputns sastinga, tad pavēra knābi un izgrūda stindzinoši spalgu kliedzienu.

Kāds nežēlīgs liktenis nespēt pacelties spārnos, bilda Safira.

Kad parādījās Arja, viņa nopētīja piekūnu, tad uzvilka loku un nekļūdīgi trāpīja putnam krūtīs. Pirmajā mirklī Eragons nodo­māja, ka viņa to nošāvusi maltītei, bet elfa netaisījās iet nedz pēc putna, nedz pēc bultas.

Kāpēc? jauneklis vaicāja.

Sejā nenoraustoties ne vaibstam, Arja atlaida loka stiegru.

-   Putns bija pārāk smagi savainojies, lai es spētu to izārstēt. Būtu nomiris pa nakti vai vēlākais rīt. Tāda ir lietu daba. Es atbrīvoju to no mocībām vairāku stundu garumā.

Safira nodūra galvu un piegrūda purnu Arjas plecam, tad devās atpakaļ uz nometni, ar asti noraujot mizu no kokiem. Kad Eragons taisījās sekot pūķim, jauneklis juta, ka Oriks parauj viņa piedurkni, un pieliecās, lai dzirdētu, kā rūķis pusbalsī norūc:

-   Nekad nelūdz elfam palīdzību, viņš var nospriest, ka tev labāk nemocīties, vai ne?

♦ ♦ ♦

DAGŠELGRA PIESAUKŠANA

Lai gan iepriekšējā dienā pamatīgi piekusis, Eragons piespied sevi piecelties vēl pirms saullēkta, cerēdams, ka viņam izdo sies pārsteigt kaut vienu no elfiem guļam. Tā viņam bija kļu vusi par spēli atklāt, cikos elfi ceļas, ja viņi vispār gāja gulēt jo nevienu no viņiem jauneklis vēl nebija redzējis aizvērtām acīm Šis rīts nebija izņēmums.

-   Labrīt, no lapotnes viņam virs galvas atskanēja Nari un Lifēna balsis. Eragons atgāza galvu un ieraudzīja elfus viņi stāvēja uz priedes zara kādas piecdesmit pēdas augstāk. Ar kaķa veiklību pārlecot no zara uz zaru, elfi pēc mirkļa piezemējās viņam līdzās

-   Mēs stāvējām sardzē, Lifēns paskaidroja.

-   No kā būtu jābaidās?

No koka aizsega iznāca Arja un paskaidroja: No manām

bažām. Duveldenvārdenā mājo daudzi noslēpumi un apdraudē jumi, jo īpaši Jātniekam. Mēs te mitināmies tūkstošiem gadu un negaidītās vietās vēl arvien slēpjas senas burvestības; maģija caurauž gaisu, ūdeni un zemi. Dažkārt burvesti ir ietekmējuši ari zvērus. Reizēm meža biezoknī parādās savādi radījumi un ne vienmēr tie ir draudzīgi noskaņoti.

-Vai tie… Eragons apklusa, jo tajā brīdī iekņudējās viņa gedwēy ignasia. Gannela dotais sudraba veserītis uz krūtīm pamazām sakarsa, un jauneklis juta, kā amuleta maģija izsūc viņa spēkus.

Kāds mēģināja pieredzēt Eragonu.