Vecās baznīcas noslēpums

Normunds bija tuvējā saimniecības un celtniecības preču veikala pārdevējs, un Bens ne vienu reizi vien tur pabijis.

Normunds bija vareni uzjautrinājies, kad Bens, veikalā sasveicinājies, bija prasījis pārdot colštoku.

-    Ohoho! bija smējies Normunds. Izrādās, ka kāds no jaunās paaudzes arī zina, kas ir colštoks!

-    Zinu gan! Bens nedaudz samulsa. Colštoks tas pats metramērs vien ir. Tā to sauca senāk, kad visu mērīja nevis centimetros un metros, bet collās. Viena colla ir divarpus centimetri. Pareizi? Un opaps vienmēr saka: colštoks. Lūk, tā!

Šobrīd Bens stāvēja veikala durvīs un ar Normundu apsprieda visādus gadījumus un nedienas, kas var pie­meklēt cilvēku. Metramēra nejauša salaušana tāds sīkums vien bija. Bens jau gribēja doties atpakaļceļā, kad Normunds pēkšņi saausījās:

-    Paklau! Kas tad tas? Kas tie par mežonīgiem bļāvieniem tur, no Rūku kalna?

Tagad arī Bens dzirdēja. No jūras puses tur, kur atradās pieminētais, ar dižām priedēm apaugušais

Rūķu kalns, atskanēja varena rosīšanās, bļāvieni, lamas un tādi kā sivēna kviecieni. Drīz kļuva redzami paši trokšņa vaininieki. Vispirms parādījās noplucis vīrelis, kurš ar vienu roku turēja bikses, kas nezin kāpēc bija atcerējušās par Zemes pievilkšanas spēku un noslīdējušas bīstami zemu. Otrā rokā vīrs turēja, pareizāk sakot, vilka pa zemi maisu, kurā, kā varēja noprast, klandzēja tikko salasītas pudeles. Nākamajā brīdī vīrelis izšķīrās par labu biksēm un, pametis maisu, ar abām rokām saķēra bikses, lai glābtu, kas vēl glābjams. Tas acīmredzot nepatika otram šī skata dalībniekam, kurš, parādījies mežmalā, veltīja drau­ģelim izmeklētu vārdu virkni.

-    Skat! Tie taču Topolis un Buča! Kas tad šiem lēcies? Atkal nevar vienoties par nacionālo jautājumu, vai? Normunds viņus beidzot bija pazinis.

Pa to laiku tas, kurš abām rokām turēja bikses un tika saukts par Topoli, bija pietuvojies veikalam, kur to sagaidīja ne tikai Bens un Normunds, bet vēl krietns pulciņš ziņkārīgo. Viņus bija pievilinājuši Topoļa meistarīgi atdarinātie sivēna kviecieni. Aizel­sies piesteidzās arī Buča.

-   Paklau, Topoli, kas tev lēcies? Tā taču nevar apie­ties ar labu mantu! Visu rītu lasījām un še tev! Ņem un sviež prom. Tūlīt ej un savāc! Tā taču ir nauda!

-    Ej ratā ar savām pudelēm un naudu! Tev tikai nauda un peļņa! Bet, kas draugam kremt, tas nekas, vai ne?

-     Kas tādam kaiš? Un kāds vokālists! Kā operā, nudien! Normunds ne­noturējās nepazobojies.

-     Zobojies vien, zobo­jies! Man iekoda. Zini, kā sāp?

-   Kas tev varēja iekost? Te taču čūsku nav. Un kā­pēc bikses gandrīz vai rokā jānes? Kas tev tās novilka?

-    Novilka, novilka! Pats novilku! Vajadzība bija, nu… Lielā vajadzība… Un, kā novilku, tiklīdz pietupos, tā… Oi, oi, oi! Kā sūrst!

-    Rādi šurp! Normunds ķērās pie lietas. Nu, ko jūs visi brīnāties? Cilvēkam nelaime, bet jūs smeja­ties. Tā nevar. Nāc tepat aiz stūra! Sieviešu tuvumā nav. Nolaid bikses! Nolaid, tev saka! Jaunkundze atradusies!

Pēc īsas stīvēšanās Topoļa bikses kā teātra priekš­kars noslīdēja uz leju. Normunds vispirms tuvredzīgi samiedza acis, tad, it kā slikti redzētu vai neticētu tam, ko redz, sāka nevaldāmi smieties. Viņš pagrieza Topoļa sēžamvietu pret skatītājiem, un tagad smē­jās visi. Uz nelaimīgā Topoļa dibena bija redzams… zīmogs. Tajā bija atveidots nikns cūkas purns, kas savilkts pretīgā vieplī.

-    Vai beigsiet ņirgt? Kas man tur ir? Topolis, izrāvies no Normunda tvēriena, nikni noprasīja.

-    Tur tev ir uzspiests zīmogs ar cūkas šņukuru. Es teiktu, diezgan nesimpātisks, atbildēja kāds no ziņkārīgo bariņa.

-    Kvalitātes zīme! Latvijas bekons!

-   Beidziet muldēt! Vai neredzat, ka cilvēkam sāp? Tas ir piededzināts. Normundam bija palicis Topoļa žēl. Kur tu nolaidi bikses?

-    Kur nolaidu, kur nolaidu! Kāda starpība, kur? Pie nokaltušās priedes. Topolis joprojām skaļi vilka gaisu caur zobiem. Sūrst, pagāns tāds!

-   Tieši tur nu gan nevajadzēja, kāds vīrs domīgi iebilda. Tieši rūķim degungalā.

-   Kāds rūķis? Pesteli un sievu tenkas, vairāk nekā.

-    Nesaki vis, nesaki vis, vīrs turpināja. Tur vienmēr kaut kas notiek. Pērnajā rudenī mana kai­miņiene, vecā Pēteriene, atskrēja mājās žagodamās, visas sēnes izbārstījusi. Sī esot redzējusi mazu vīriņu sēžam zem nokaltušās priedes. Tas esot uz viņu tik ļaunām acīm skatījies, ka kājas no bailēm notirpušas. Labi, ka izdevies aizbēgt.

-   Pie nokaltušās priedes jau visādi brīnumi notiek. Nu kaut vai tie paši zibeņi…

Vīri sāka runāt cits caur citu, katrs atcerējās ko jocīgu un neparastu. Šķiet, par nelaimīgo Topoli visi bija aizmirsuši. Tas, sajozis bikses, lēnām devās pēc pudeļu maisa zemē. Galu galā bizness nedrīkstēja

ciest no negaidītām nepatikšanām. Ne tas vien dzīvē pārciests. Gan jau pāries arī šīs. Par vienu gan Topolis bija pārliecināts: taisnības nav. Nu kāpēc tieši viņam tas jāpiedzīvo?