Vecās baznīcas noslēpums

Pareizāk gan būtu teikt, ka šobrīd garām brauc Bučoļa un Topoļeva kungi topošā lielveikala īpaš­nieki, un nekad neviens nepazīs neveiksminiekus Buču un Topoli, gavilējot nodomāja Bens.

Turpmāk notika kaut kas prātam neaptverams. Mašīna atradās tieši līdzās Benam, un viņš skaidri redzēja, ka Buča pēkšņi krampjaini saķēra stūri, viņa acis šausmās iepletās, stūre tika strauji griezta pa labi, tad pa kreisi, kauca bremzes, braucamais burtiski uzlēca uz trotuāra un, brītiņu svārstījies, vēlās lejā pa nogāzi. Bens dzirdēja dobju būkšķi, ūdens šļakstus, un viss apklusa.

Ceļš bija tukšs ne gājēju, ne braucēju. Neko no notiekošā nesapratis, Bens gribēja skriet pāri ceļam, lai redzētu avārijas sekas, bet apstājās un… pamanīja saraudāto māsas seju.

-    Ben, mīļo brālīt, tu esi atpakaļ! Paldies Die­vam, tu esi atpakaļ! Betija no prieka atkal sāka raudāt un, pamanījusi brāļa rokā sarūsējušo naglu, iegavilējās: Ben, tev izdevās! Mums izdevās! Urā!

Bens stāvēja istabas vidū pavisam apjucis un skatī­jās uz sarūsējušo naglu savā delnā, it kā to ieraudzītu pirmo reizi.

-   Izdevās, tu saki? Gan izdevās, gan neizdevās. No­tika trakas lietas. Klausies! Bet vispirms noglabāsim kristālu. Man vairs nemaz negribas izmantot šo ceļo­šanas veidu. Nu klausies!

Otrā rītā tūlīt pēc brokastīm abi bērni devās uz pilsētiņas centru. Viņi bija izlēmuši, ka neviens labāk par pašu Buču un Topoli nevarēs izskaidrot notikušo kāpēc notika avārija, ja jau nelaimīgā nagla laikus tika novākta no ceļa.

Pilsētas centrā viss bija kā parasti: galvenās ielas malā puķu sievu rinda un pašās beigās Buča un Topolis pie kārtīgi sakrautas pirtsslotu kaudzītes. Pēc tradicionālās apsveicināšanās ceremonijas, ko šoreiz papildināja Topoļa galantā jūsmošana par Betijas jau­no kleitiņu, Bens ķērās vērsim pie ragiem:

-   Bučoļa kungs, atvainojiet, ka interesējos par ve­cām un sāpīgām lietām, bet sakiet, vai toreiz jūs tie­šām nepamanījāt naglu uz ceļa? Tā taču tik gara un viegli ieraugāma.

Buča bija patiesi izbrīnīts.

-    Nagla? Kāda nagla? Par ko tu, puisīt, runā?

-   Sī te! Bens lika galdā lietisko pierādījumu. Sī pati nagla sadūra jūsu automašīnas priekšējo riepu, un jūs…

Bens nepaguva pabeigt sakāmo, kad Buča viņu pār­trauca:

-    Nekādas naglas nav bijis. Nevis nagla, bet divi trakie aizšķērsoja man ceļu. Un es, lai viņus nesa­brauktu, biju spiests strauji bremzēt. Tāpēc tā sanāca.

Topolis, kurš visu laiku bija uzmanīgi sekojis saru­nai, paņēma naglu no Bena un uzmanīgi to aplūkoja.

-   Redzi, Buča, šī te nagla ir daudz jēdzīgāks izskaid­rojums tavai nemākulīgajai braukšanai nekā, piedod, murgi par diviem tipiem, kuri pēkšņi aizšķērsojuši tev ceļu. Nebija neviena, nu nebija!

-    Bija! Un vēl kā bija! Vācu virsnieks sadriskātā mundierī un krievu zaldāts vatenī, apjozies ar platu ādas jostu. Bija, kad es tev saku! Buča gandrīz rau­dāja, redzot, ka neviens viņam netic.

Par atbildi Topolis pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Galīgi nojucis mans vecais draugs. Neredz to, kas ir, un nagla tiešām varēja būt. Toties redz to, kā nav, vācu virsnieku un krievu zaldātu. Tiešām jucis! Es interesējos, vai tajā laikā tika uzņemta kāda kino­filma. Nekā tamlīdzīga! Nebija tur neviena, nebija! Nagla jā, tā varēja būt.

-   Bija krievs, bija! Vatenī un ar automātu! Buča iekliedzās tā, ka tuvākās puķu sievas salēcās un pa­grieza galvu uz strīdnieku pusi, gaidīdamas kārtējo skandālu, kas ne vienreiz vien notika abu draugu starpā dažnedažādu iemeslu pēc.

Saskaitās arī Topolis. Krievs, ko neteiksi, krievs viņam traucē dzīvot! Un vēl ar automātu! Ir gan tie latvieši ne braukt māk, ne biznesu taisīt.

Redzēdami, ka strīds draud pāraugt skandālā, bērni devās prom, tā arī neko nesapratuši.

Plunkš, plunkš akmentiņi krita cits pēc cita, mē­ģinādami trāpīt koka atlūzai, kas lēkāja viļņos. Brālis un māsa bija sadrūmuši un nerunīgi. Bens spītīgi meta akmeni pēc akmeņa, bet Betija sēdēja uz izskalota koka saknes un nedarīja neko. Abi prātoja par vienu un to pašu. Vakardienas tikšanās ar abiem bēdubrā­ļiem Buču un Topoli skaidrību nebija nesusi. Gluži otrādi, viss bija kļuvis vēl neskaidrāks.

-   Topolim taisnība, Bens beidzot ierunājās, uz ceļa tiešām neviena nebija, nekā tāda, kas traucētu Bučām mierīgi turpināt ceļu.

-   Un tomēr viņš strauji bremzēja un iegāzās vec­upē, Betija turpināja.

-   Viņš kaut ko redzēja. Bens svieda kārtējo ak­mentiņu. Kaut ko negaidītu un briesmīgu. Es biju pietiekami tuvu un redzēju, kā mainījās viņa sejas izteiksme. Turpretī Topolis nemanīja neko, kaut gan sēdēja blakus.

-    Halucinācijas? Varbūt Buča bija dzēris?

-    Nedomāju vis. Dodoties uz tik nopietnu pasā­kumu kā zemes gabala izsole, Buča nekādā gadījumā nebūtu dzēris. Tad jau Topolis drīzāk…

-   Kāpēc tieši tāda halucinācija: vācu virsnieks un krievu zaldāts? Karš bija tik sen. Kas to vairs atceras!

-   Pagaidi, pagaidi kaut ko sāku saprast. Bens aizmeta pēdējo akmentiņu un apsēdās līdzās māsai.

-    Ko var saprast no murgiem! Māsa bezcerīgi atmeta ar roku.

-   Vai atceries veco baznīcu?

-   Atceros. Protams, atceros.