Vecās baznīcas noslēpums

Labrīt, labrīt, Bernharda jauns­kungs! sveicinātie vienā mutē atbildēja.

Sādi sveicieni pilnīgi apmierināja abas puses. Topolis un Buča reti dzirdēja tādus vārdus, sacītus bez ironijas. Savukārt Benam uzruna pilnā vārdā visbiežāk bija saistīta ar sīkām nepatikšanām, kas sekoja pēc omammas vai opapa vārdiem, kad pastrādāts kārtējais nedarbs.

Kā sokas bizness? Bens pie­klājīgi pavaicāja.

-   Vai nu tas ir bizness! Topolis nogaudās. Agrāk, tas, lūk, bija bizness. Un, ja Buča prastu vadīt auto tikpat labi kā tirgot pirtsslotas, arī šodien būtu biz­ness.

To Topolim nevajadzēja teikt. Buča aizsvilās.

-    Ko tu te muldi! Kāds tam sakars ar prašanu vai nepra­šanu! Pārdurt riepu katram gadās. Nagla, saproti, visparastākā sarūsējusī nagla uz ceļa sagrāva mūsu plānus.

-    Skatīties vajag! Topolis stīvējās.

Bens devās projām. Strīdnieki to lāgā pat nepama­nīja. Šo bēdu stāstu Bens bija dzirdējis neskaitāmas reizes un varēja to pārstāstīt vārds vārdā.

Toreiz Bučām un Topolim jeb, kā viņus toreiz dē­vēja, Bučoļa un Topoļeva kungam uz pusēm piederēja neliels pārtikas veikaliņš. Tas atradās izdevīgā vietā pilsētiņas centrā, turklāt galvenajā ielā. Abi veik­smīgie biznesmeņi plānoja paplašināt biznesu. Bla­kus pletās pašvaldībai piederošs zemes gabals; bija noteikta izsoles diena, un abi uzņēmēji paši nopiet­nākie pretendenti. Lieta likās tik droša, ka jau bija pasūtīts lielveikala projekts, kuram visai drīz vaja­dzēja aizvietot Topoļa un Bučas sīkbodīti. Aizvietoja jau ar, tikai nepavisam ne tā, kā bija iecerējuši Topoļeva kungs un Bučoļa kungs.

Izsoles rītā abi draugi ar veco folksvāgenu (to bija paredzēts drīz nomainīt pret melnu mersedesu) atra­dās nepilna kilometra attālumā no izsoles vietas, bet notika neparedzētais. Vecais vāģītis žirgti ripoja lejup pa nokalnīti, pāri tiltiņam, kad atskanēja varens blīk­šķis; mašīna sāka streipuļot, tad slīdēja uz trotuāra un pāri tam. Bučām izmisīgi grozot nepaklausīgo stūri, tā gāzās lejā pa slīpo nogāzi un mīksti piezemējās vecupes dūņās. Neveiksmīgie braucēji atjēdzās pēc brīža. Mel­nas dūņas ar joni sāka gāzties mašīnā pa izsisto sānu stiklu, un bija jāglābjas. Kā vēlāk noskaidrojās, avārijas cēlonis bija veca, sarūsējusi nagla, kas tik neveiksmīgi bija caurdūrusi priekšējo riepu.

Kamēr abi biznesmeņi mīcījās pa dūņām, apveltot viens otru ar ne visai literāriem izteicieniem, un drīz izskatījās pēc purva velniem, izsole ritēja savu gaitu. Kāroto zemes gabalu gandrīz vai par sākum­cenu dabūja neviens cits kā resnais Antons. Viņš arī uzcēla lielveikalu, kas visai drīz Bučoļa un Topoļeva kopuzņēmumu noveda līdz bankrotam. Tāds, lūk, ir šis bēdu stāsts, ko zināja ne tikai Bens, bet gandrīz katrs pilsētiņas iedzīvotājs. Vieni smējās, citi žēloja un juta līdzi neveiksminiekiem. Laiks ritēja, un šķita, ka tā ir bijis vienmēr: resnais Antons pārvalda savu lielveikalu un pusotru duci spriganu pārdevēju, bet uz ielas stūra stāv Buča un Topolis un tirgo pirtsslotas.

-   Tas nav taisnīgi, tas nav godīgi, tā nedrīkst būt! Bens sirdīgi purpināja un gandrīz saskrējās ar māsu.

-    Betij, kur tad tu?

-   Draudzene kopā ar mammu aizbraukusi uz Rīgu. Un tu? Kāpēc tik saskābis?

-    Ak nerunā! Papļāpāju ar Buču un „Topoli. Man viņu ir tik žēl! Iedomājies vienas vienīgas sarūsē­jušas naglas dēļ tā mainās visa dzīve!

-    Tur neko nevar darīt. Kas noticis noticis.

Viņi bija atnākuši līdz mājām. Pie brokastu galda

Bens bija tik izklaidīgs, ka omamma apvaicājās, vai bērns nav apslimis, un pataustīja Bena pieri. Piere bija vēsa, un omamma nomierinājās.

Pēcpusdienā Bens un Betija rotaļājās pludmalē, savā iemīļotajā vietiņā tur, kur upīte, pirms ietecēt jūrā, vijas tai līdzās un veido šauru smilšu joslu. Te varēja izrakt kanālu no upes līdz jūrai un uzbērt mākslīgu saliņu, uz kuras tika celtas varenas smilšu pilis. Parasti gan nākamajā dienā viss cel­tais un raktais bija jūras nopostīts, bet tas netrau­cēja Benam un māsai rotaļu atkārtot atkal un atkal.

-    Paklau, Ben, viņa ierunājās, vai atceries, kā rotaļājāmies vecās baznīcas drupās?

-   Atceros gan, kā kaut ko tādu var aizmirst! Starp citu, šī tava pils ir stipri līdzīga tai, ko tur cēli no sarkano ķieģeļu lauskām.

-    Tām ir būtiska atšķirība, Betija iebilda. Šī pils nevar iekrist tukšumā kopā ar mums.

-   Jā, Bens piekrita, šausmas! Un kā tu kliedzi!

-  Varētu domāt, ka tu uzvedies kā pasaku varonis, Betija atcirta. Brēci kā jēzuliņš: "Manas bikses, manas jaunās bikses! Ko teiks omamma?"

-   Bet kā tu spiedzi, kad ieraudzījām galvaskausus! Bens nepadevās.

-   Jā, tas tik bija piedzīvojums, Betija turpināja samiernieciski un bez ironijas. Un tad opaps atrada kristāla galvaskausu.

-    Klusāk! Bens apsauca māsu, kaut arī tuvumā neviena nebija. Zini taču, ka par to nevienam ne­drīkst stāstīt. Viņš to glabā seifā, arī atslēgu noslēpis un domā, ka neviens nezina, kur tā ir. Betij, paklau! Bens mainīja tematu. Vai tu tici tam, ko stāstīja opaps?

-   Par ko īsti tu runā? Betija pārvaicāja. Opaps mums ir stāstījis ļoti daudz.