Vecās baznīcas noslēpums

Tas bija pārvērties un spīdēja palsā, blāvā gaismā. Acu dobumos staroja divi gaismas stari, kas krustojās uz grīdas tieši tajā vietā, kur atradās rotaļu auto. Tur izveidojās ovāls gaismas aplis, kas sāka stiepties uz augšu kā gaismas cilindrs; iekšpusē zibēja sīkas dzirkstelītes. Kaut kas nosprakšķēja, un gaisma nodzisa. Istabā oda pēc ozona kā pēc pērkona negaisa vasarā. Vecais vīrs atkrita krēslā un sāka dziļi elpot. Sirds neganti sita. Kas izraisījis tik negaidītu kristāla reak­ciju? Telefona zvans, elektromagnētiskais starojums? Piepeši viņš pamanīja vēl kādas pārmaiņas. Istabā vairs nebija sarkanās rotaļu automašīnas. Tikko tā vēl stāvēja gaismas aplī, bet tagad vairs ne. Viņš pār­laida skatienu istabai. Rotaļlieta bija pazudusi. Izgai­susi.

Gaisma, kas plūda no kristāla acu dobumiem, ro­taļlietu bija padarījusi neredzamu. Iznīcinājusi. Vai tiešām?

Pēkšņas iedomas pārņemts, viņš paņēma savu te­lefona aparātu un trīcošām rokām uzspieda sievas telefona numuru. Tas iezvanījās skaļi un izaicinoši. Viss atkārtojās. Kristāls palsi iezaigojās, kļuva spilg­tāks, izveidoja uz grīdas gaismas apli, kas sāka stiep­ties uz augšu un pārvērtās gaismas kolonnā. Telpā oda pēc pavasara negaisa. Tad gaisma nodzisa. Istabas vidū stāvēja sarkanais rotaļu auto.

Vecais vīrs neticēja savām acīm, taču tā bija ne skrambinas.

Viņš gribēja pārbaudīt kristāla iespējas. Vecais vīrs paskatījās pulkstenī. Vismaz stundu viņu neviens ne­traucēs. Viņš paspēs pabūt tur un atgriezties. Domas juka un pinās. Kur turi Atgriezties? No kurienes? Un uz kurieni viņš grib doties? Un tomēr viņš zināja, kur vēlas nokļūt. Tēva mājās. Tur, kur pagājusi viņa baskājainā bērnība; no sētas pagalma varēja redzēt vēl nesagrautās baznīcas torni.

Mēģinādams apvaldīt satraukumu, vecais vīrs nedaudz trīcošām rokām vēlreiz uzspieda sievas tele­fona numuru un, cieši sažņaudzis rokā savējo, nostā­jās rotaļu automašīnas vietā. Viņš nedaudz kļūdījās, taču gaismas aplis viņu atrada.

Pūta spirgts ziemeļaustrumu vējš, un vecajam vīram bija pavēsi. Koki bija saplaukuši, gaiss smar­žoja pēc zāles un nedaudz pēc dūmiem. Aiz muguras atradās upe ar alkšņiem apaugušu stāvkrastu, priekšā, aiz neliela paugura tēva mājas. Tuvumā trīs zēni kurināja nelielu ugunskuru un kaut ko vārīja konservu bundžā, to uzlikuši uz izdegušām oglēm. Viņi lūkojās uz māju pusi, kur saimniekoja krievu zaldāti. Pagalms bija pilns ar tehniku, un zēni sprieda un strīdējās par to pielietojumu kaujas laukā. Sprieda nopietni un pro­fesionāli, kā jau kara laika bērni. Vecais vīrs ar pēkšņo parādīšanos viņus nobiedēja.

-    Nu ko, tramdāt zvirbuļus? Ta var visu zvirbulu cilti iznīcināt! Vai garšo?

Zēni nedaudz attapās no izbīļa, redzot, ka pienācējs neko ļaunu negrasās darīt, un samulsuši smaidīja. Sprogains gaišmatis noskrandušās biksēs atbildēja:

-    Tā nu šos iznīdēsi! Dažas ligzdas ir tik augstu, ka klāt tikt i nedomā. Bet garša…

-   Ja ēd ar visu čaumalu, tad ir veselīgi, sarunā iesaistījās otrs.

-   Konfektes tās nav, bet ko darīt… trešais sprieda prātīgi un nedaudz vecišķi.

-   Vai tad konfektes nav dabūjamas? vecais vīrs iebilda un tūlīt nožēloja teikto. Zēnu acīs atspoguļojās nepārprotamas ilgas pēc kāruma.

-   Mana mamma dažreiz sagriež cukurbieti un izcep uz plīts. Tīri garšīgi, sprogainis sapņaini novilka.

Vecais vīrs izņēma no kabatas monētu un pasniedza sproggalvim. Se, nopērciet konfektes un krietni saēdieties!

Tajā pašā brīdī viņš saprata, ka izdarījis lielu muļ­ķību.

-   Onkul, vai jūs esat no meža? ierunājās otrs zēns.

-   No meža? Kāpēc tu tā domā? vecais vīrs nesa­prata.

-   Krievu zaldāti skatās šurp. Jūs te esat svešinieks. Viņi jūs saķers, un tad vaļā vairs netiksiet. Aizvakar mežabrāļi nošāva divus no meža. Labāk bēdziet!

Sētā tiešām kaut kas bija mainījies. Vairāki kara­vīri, sapulcējušies bariņā, uzbudināti klaigāja:

-    Ei, tu, nāc šurp! Tūlīt pat!

Redzot vecā vīra neizlēmību, zēni gandrīz reizē iesaucās:

-    Onkul, bēdziet!

Un paši metās prom, atstājuši gan ugunskuru, gan konservu kārbu ar vārītajām zvirbuļu olām. Viņi bija kara laika bērni, tāpēc zināja, ka draud bries­mas.

Arī vecais vīrs beidzot aptvēra situāciju un metās uz upes pusi. Par vēlu! Vajātāji bija jau pavisam tuvu, un viņš izdzirdēja, kā noklakšķ šautenes gailis. Šāviens tika raidīts gaisā. Vajātāji bija nolēmuši upuri sagūstīt. Vecais vīrs izmisīgi meklēja kabatā mobilo telefonu, bet tas izslīdēja no rokām un pazuda zālē. Beigas! Pēdējais, ko vecais sajuta, bija rupja roka, kas sagrāba viņu aiz apkakles. Kāds neredzams spēks rāva viņu augšup, un viss izgaisa…

Vecais vīrs stāvēja istabas vidū, viegli grīļodamies, un nezin kāpēc muļķīgi smaidīja. Vispirms viņš ierau­dzīja neizpratnes pilno sievas seju.

-    Kur tu biji? Vienā kreklā? Tādā laikā?

-    Garāžā, tepat.

Tā nebija ticama atbilde.

-   Garāžā? Divas stundas, tikai kreklā? Tā var sa­slimt vienā rāvienā. Kur tu to saplēsi? Un kakls arī saskrāpēts! Ko tu darīji?

-   Es pazaudēju mobilo, un zaldāts… Viņš iekoda mēlē.

-    Vēl labāk! Kur? Garāžā? Un kas par zaldātu?