Vecās baznīcas noslēpums

-   Par opapa ceļojumu laikā ar kristāla palīdzību. Tad viņš nokļuva savā bērnībā, satika pats sevi, un viņu gandrīz noķēra krievu sarkanarmietis.

-    Nezinu, nezinu. Betija kļuva domīga. Atce­ries, omamma neticēja un sarāja opapu, lai nestāstot bērniem blēņas, kas izlasītas muļķīgos žurnālos vai arī nosapņotas.

-   No kurienes tad saskrāpētais kakls un saplēstais krekls?

-    Opaps to ir aprakstījis savā stāstā, kurā, starp citu, es un tu esam galvenie varoņi. Jā, omamma arī šo stāstu pieminēja: sak, rakstnieki aizrakstās tiktāl, ka uzrakstīto sāk jaukt ar reālo dzīvi.

-    Opaps nav rakstnieks. Viņš pats teica: nekādā ziņā neesmu rakstnieks, es tikai pierakstu mazbērnu nedarbus… Kas attiecas uz nedarbiem, tad nav pārāk daudz. fc

-    Un monēta? Bens turpināja. Kā mūsdienu divlatnieks varēja nokļūt starp vecām mantām, ko glabā opaps? Kā?

-    Nezinu, varbūt nejauši iejucis, varbūt opaps tī­šām…

-   Tīšām? Opaps nekad tā nedarītu! Nekad! Bens no visa spēka cirta ar dūri smiltīs. Es ticu, ka tā ir taisnība.

Pazīdama brāļa spītīgo raksturu, Betija neiebilda.

Labu brīdi abi bērni rotaļājās klusēdami. Pirmais klusumu pārtrauca Bens.

-    Beatrise, viņš uzrunāja māsu, man kaut kas jāsaka.

-   Nu saki! Māsa saspringa, jo pilnā vārdā brālis viņu uzrunāja tikai sevišķi svarīgos brīžos.

-    Beatrise, Bens atkārtoja, es gribu palīdzēt Bučām un Topolim.

-    Interesanti, kā to var izdarīt?

-   Saproti, nav godīgi, ka sarūsējusi nagla tik nežē­līgi maina divu cilvēku dzīvi. Es to naglu novākšu no ceļa, un viss pārvērtīsies.

Betija iepleta acis. Nē, Ben, nē, tikai ne to! To ne­drīkst. Opaps nekad to neatļaus.

-    Opapam mēs neprasīsim. Es zinu, kur glabājas seifa atslēga. Kad visu izdarīsim, opaps nedusmosies, jo arī viņš žēlo Buču un Topoli: viņi to neesot pelnī­juši.

-   Mēs, tu teici mēs? Betija bija neizpratnē. Kādu lomu Viņa Augstība visžēlīgi ir atvēlējis man?

-    Tu esi vajadzīga drošībai. Ar mobilā telefona zvanu atsauksi mani atpakaļ pēc minūtēm desmit. Domāju, ka ar tām vajadzētu pietikt. Bens runāja lietišķi un pārliecinoši, kā par izlemtu lietu.

-    Nē un vēlreiz nē, Betija pretojās.

-    Par ko uztraucies? Tu taču netici iespējai ceļot laikā un varbūt pamatoti. Tad viss beigsies, lāgā nesā­cies.

* * *

Kristāla galvaskauss atkal atradās goda vietā uz lielā galda istabas vidū. Gaisma rotaļājās ap tā šķaut­nēm, saules staros mezdama dzirkstis. Bērniem šķita, ka tā acu dobumi brīžiem iekvēlojas sārtā gaismā, it kā brīdinātu. Mājā valdīja klusums. Vecvecāki bija aizbraukuši uz Rīgu, atstājot bērnus vienus.

Bens deva māsai pēdējos norādījumus:

-    Tavs telefons ir rezerves variants. Man līdzi ir savējais, un, kad pa to piezvanīšu, kristāls mani sūtīs atpakaļ. Skaties pulkstenī: ja pēc desmit minūtēm neatgriežos, tad zvani man. Desmit minūšu man pie­tiks, lai sasodīto naglu atrastu un novāktu no ceļa. Vai saprati?

Ben, varbūt nevajag! Ja nu tu paliec pagātnē, pirms četriem gadiem? Kā tad mēs tiksimies? Un ko es teikšu opapam un omammai? Pēdējais arguments Betijai šķita vissvarīgākais.

Bet Bens vairs neklausījās. Domās viņš atradās tajā vietā, kur bija notikusi Bučas vadītās automašīnas avārija. Brītiņu pagaidījis, Bens izlēmīgi nospieda tele­fona ātrā zvana pogu. Māsas telefons viņa atradās blakus kristālam iezvanījās neparasti skaļi. Nekas nenotika, un Bens jau gribēja atkārtot zvanu, bet tad kaut kas mainījās: galvaskauss sāka pulsēt ar blāvu gaismu. Tad tā kļuva spilgtāka, acu dobumi iezaigojās baisi sarkani. Uz grīdas pie Bena kājām izveidojās gaismas aplis, tas pavirzījās uz zēna pusi, aptvēra kājas, cēlās uz augšu un pārvērtās gaismas cilindrā, kura iekšpusē sprēgāja sīkas dzirkstelītes. Pēkšņi tas nodzisa, un Bena istabā vairs nebija. Telpa smaržoja kā pēc pērkona negaisa. Negaidītā skata satriekta, Betija abām rokām šausmās bija aizsegusi muti, lai nesāktu kliegt. Aptvērusi, ka telefona rokā vairs nav, vina sāka histēriski raudāt.

Benu kratīja sīki drebuļi gan no tikko pārdzīvotā, gan no aukstuma. Bija vēls rudens. Garāmejoša večiņa pārmetoši grozīja galvu.

Ir nu gan vecāki! Laiž bērnu tādā laikā ārā vienā krekliņā! Un, kaut ko purpinādama par nepaklau­sīgo mūsdienu jaunatni, turpināja ceļu.

Bens uzmanīgi paskatījās apkārt vieta bija īstā. Pa kreisi nokalnīte, tad tiltiņš pār upīti, pa labi ceļš nedaudz vijās kalnup, kur slējās balti baznīcas mūri, bet tieši pretim, ceļa otrā pusē slīpa nogāze, kura beidzās dūņainā vecupē.

Un tad viņš to ieraudzīja. Liela, sarūsējusi, saliekta, ar aso galu uz augšu, nagla gulēja ceļa braucamās daļas vidū, gaidīdama savu upuri. Bens vairs nekavē­jās. Divos lēcienos viņš bija uz ceļa, noliecās, saķēra sarūsējušo negantnieci, kas tik nežēlīgi bija izmainī­jusi Bučas un Topoļa likteni, un pēc brīža bija atpakaļ uz trotuāra.

Bija arī pēdējais laiks. Pa nokalnīti lejup naski ripoja zils folksvāgens. Varēja redzēt, kā blakus sēdo­šais Topolis kaut ko pārliecinoši stāsta Bučām, kurš braši stūrē braucamo.