Vecās baznīcas noslēpums

Vecais vīrs bijis projām vairāk nekā divas stundas.

Viņam šķita, ka tikai minūtes desmit. Pirms divām stundām viņš bija nokļuvis savā bērnības zemē. Viņš bija redzējis tēva mājas. Viņš bija runājis ar bērnības draugiem un tiem iedevis divu latu monētu. Kas bija sprogainis sadriskātajās biksēs? Vai tiešām… Nē, tas nevar būt! Viņš baidījās sev atzīties, ka pazinis šo zēnu…

Opaps paņēma sievas mobilo telefonu un skaļi iesmējās, iztēlodamies krievu zaldāta seju, kurš lauka vidū izdzirdējis telefona zvanu. Vienu opaps nesa­prata: kā bez zvana viņš tika atpakaļ?

* * *

Vecais vīrs gulēja, nemierīgi svaidīdamies no sāna uz sānu. Beidzot viņš neizturēja un uzmanīgi, lai nepamodinātu sievu, piecēlās un klusām iegāja darbis­tabā. Ieslēdzis uguni, viņš no atvilktnes izvilka vecu konfekšu kārbu, kurā bija vecāku miršanas apliecī­bas, daždažādas nozīmītes, tēva kabatas pulkstenis un monēta tā pati, ko viņam bērnībā iedeva dīvai­nais svešinieks un ko māte ieteica paglabāt. Viņš to izņēma no kastītes un, pielicis tuvāk gaismai, uzma­nīgi apskatīja. No uztraukuma trīcēja rokas. Protams, par tādu naudu agrāk nevarēja nopirkt konfektes. Tā nebija arī pirmskara Latvijas nauda, kaut gan vienā monētas pusē bija Latvijas ģerbonis. Otrā pusē uzraksts: 2 lati, govs attēls un izlaiduma gads 1999.

❖ # '1*

Vēls pavasaris savas pilnvaras pamazām nodeva vasarai. Par to liecināja siltie un garie,vakari, pir­mās pieneņu pūkas pļavās un visdažādākās puķes, kas nomainīja pieneņu dzeltenumu. Vecais vīrs ar abiem mazbērniem stāvēja netālu no tās vietas, kur pirms gada mierīgo un ierasto ikdienu bija pārtraukuši dī­vaini un fantastiski notikumi, kas sākās šeit sagrau­tās baznīcas drupās. Viss izskatījās tāpat kā pirms gada. Vienīgi divas jaunas kapu kopiņas viena otrai līdzās bija uzradušās kapsētas malā, netālu no dru­pām.

Sazināšanās ar vācu un krievu vēstniecībām neko jaunu nedeva. Vācu virsnieka personību nebija iespē­jams noskaidrot, un partorgam, kā izrādījās, tuvinieku nebija. Tad arī tika nolemts viņus apbedīt tepat vietā, kur abi bija izcīnījuši savu pēdējo kauju.

Vecais vīrs bija paņēmis līdzi grābekli, lai pēc zie­mas uzkoptu kapu kopiņas, taču izrādījās, ka tas bija lieki. Kapu sargs jau visu bija rūpīgi jo rūpīgi save­dis kārtībā. Tātad vietējiem ļaudīm šis notikums bija ķēries pie sirds, senās rētas aizdzijušas, un mirušie karavīri vairs netika dalīti draugos vai ienaidniekos.

* [5] *

Tur, augšā, divi vīri, nē, drīzāk divi silueti atgādi­nāja cilvēku figūras, no kurām vienai varēja apjaust mugurā vateni un galifē* bikses, bet otrai sadriskātu vācu virsnieka frenci.

-    Kā tu domā, par ko galu galā mēs tik nežēlīgi cīnījāmies? domīgi novilka vācu virsnieka apģērbā tērptais.

-   Par savu zemi, par dzimteni, par taisnību…

-    Taisnība katram ir sava, bet patiesība viena. Par to nav jācīnās.

-    Toreiz to nezinājām. Un cilvēki to nezina vēl šobrīd. Un cīnās bezjēdzīgi.

Abi lēnām devās rietumu virzienā, kur vēl blāz­moja pēdējie vakara saules stari. Divi vīri. Viens krievu vatenī, otrs vācu virsnieka frencī.

Debesīs peldēja balti mākonīši. No zemes tie izska­tījās kā divu ceļinieku atstātas pēdas zilajā debesu tuksnesī.

Laika sargi

Lielām pilsētām nav savas sejas. Tās visas ir vienā­das ar steidzīgiem ļaužu pūļiem, benzīna tvaikiem piesātinātu gaisu, vienaldzīgu ļaužu sejām.

Citādi ir ar mazpilsētām. Ērti izvietojušās jūras, ezera vai upes krastā, tās nesteidzīgi vada dienas, un tikai kāds neparedzēts notikums var saviļņot rimto ikdienu. Te visi cits citu pazīst, kaut pēc sejas. Satie­koties ļaudis apmainās skatieniem sak, pazīstu, savējais. Izņēmums ir trakā vasaras kūrortsezona; tad te viss sagriežas vienā vienīgā virpulī.

Sajā pilsētiņā katrs pazīst, piemēram, vienīgā lielveikala lepno un uzpūtīgo īpašnieku Antonu, apsardzes firmas priekšnieku Viktoru, kurš staigā ar varoņa oreolu kopš brīža, kad viens pats noķēra un atbru­ņoja divus bandītus. Protams, nekādi nedrīkst nemi­nēt Buču un Topoli divus nešķiramus draugus, dīkdieņus un saulesbrāļus. Ne jau vienmēr viņi tā ir saukti, vēl nesen cienījamos biznesmeņus godāja par Jāni Bučoli un Ivanu Topoļevu. Tagad ne no kungošanas, ne cieņas nekas daudz nebija palicis pāri, un par iemeslu tam bija negadījums, likteņa pavērsiens, kā mēdza teikt pats Buča.

Skaistā vasaras rītā Bens jau bija paguvis padarīt dažus labus darbus. Omammas uzdevumā viņš zivju veikalā bija apvaicājies par svaigu zivju pievedumu, kioskā opapam nopircis rīta avīzi un tagad varēja iz­mest līkumu līdz puķu pārdevējiem, kuru galdi bija izvietoti rindā gar galveno ielu. Iemesls pavisam vien­kāršs zēns bija sadraudzējies ar abiem nelaimes put­niem, kuri šobrīd kautrīgi stāvēja puķu pārdevēju rindas galā un tirgoja pirtsslotas. Jāsaka, ka Buča un Topolis visai veiksmīgi pārdeva sezonas preces, ja par tādām var saukt pirtsslotas vasaras sākumā, ogas vasaras vidū, sēnes rudenī. Pārējā laikā tika vāktas pudeles vai strādāti gadījuma darbi.

Labrīt, Bučoļa kungs, labrīt, Topoļeva kungs! Bens sveicināja.