Vecās baznīcas noslēpums

Viņš bija sargs un sargāja to, ko, apstākļu spiests, bija noslēpis šajā baznīcas pagrabā, un, pats savām rokām to uzspridzinās, tagad klusībā lūdza Dieva žēlastību. Viņam nebija citas izejas. Sprādzienam jāsagrauj viss arī baznīcas pagrabtelpas, to viņš uzzināja pavisam nejauši, kad saprata, ka loks ir noslēdzies. Aiziet viņš nedrīkstēja. Apakšā gulēja tas, kas nekādā gadījumā nedrīkstēja nokļūt svešās rokās. Papildus vajadzēja atrast sprāgstvielas, lai sagrautu šo jaunatrasto eju un visu pagrabu. Viņš nezināja, kurp dosies pēc tam, bet šobrīd tas nešķita svarīgi. Viņš bija kļuvis par sargu.

Partorgs kapsētā bija kļūdījies. Jā, sargs bija virs­nieks, bet ne augsta ranga. Viņam bija jūras kara virsnieka mundieris. Viņš bija nēsājis dažādus mun­dierus, tomēr civildrēbes vairāk. Viņš nebija karojis nevienu dienu. Viņš dienēja pašā slepenākajā kara­spēka daļā, par tās esamību zināja retais. Karš bija sācies jau ilgi pirms 1939. gada 1. septembra. Sargs bija pabijis gan Tibetā, gan Gobi tuksnesī, gan Dien­vidamerikā. No turienes ar lieliem pūliņiem viņš bija atvedis to, ko tagad pirms savas neizbēgamās nāves sargāja pēdējiem spēkiem. Sargs nešaubījās par to, ka baltā rase, ārieši, ir tie, kuri var savest pasauli tādā kārtībā, kāda valdīja leģendārajā Atlantīdā.

Tibetā, kur viņš bija ieradās kopā ar ekspedīciju, viņš bija aculiecinieks satriecošam Tibetas mūku priekšnesumam. Patiesībā tas nebija priekšnesums: mūki cēla jaunu templi. Sēdēdami kalna pakājē, viņi monotoni dziedāja bungu rīboņas pavadījumā. Pēc kāda laika daudzu tonnu smags akmens bluķis viegli kā spalviņa peldēja augšup pa kalna nogāzi un paklau­sīgi nogūlās paredzētajā vietā.

Sargs un viņa biedri Tibetā darbojās gandrīz gadu. Tibetiešu likumus un likumsakarības viņi nespēja atšifrēt. Nebija tā, ka tibetieši kaut ko slēptu, viņi bija labsirdīgi un pretimnākoši, taču noslēpums bija un palika noslēpums.

Viņš apskauda savu labāko draugu, kuram tika uzticēts jaunais uzdevums. Karš ritēja pilnā sparā, kad vācu izlūkdienests ziņoja: Amerikā, Kalifornijā, dzīvojot cilvēks, kurš ir apguvis Tibetas mūku mākslu pakļaut gravitāciju. Aģents pats savām acīm bija re­dzējis šī cilvēka uzcelto pili, kas sastāvēja no milzī­giem koraļļu blokiem, kurus šis dīvainais vīrs bija saslējis viens, bez palīgiem, turklāt celtniecībā nebija izmantota nekāda tehnika. Noslēpumainais celtnieks bija kāds emigrants no Baltijas, šķiet Latvijas. Viņu vajadzēja nogādāt reihā, lai šo māku izmantotu reiha [3] uzvarai.

Uz Ameriku nosūtītā zemūdene neatgriezās. Ne­tālu no krasta to pamanīja, un amerikāņu jūras avi­ācija izdarīja pārējo.

Drauga bojāeju sargs uztvēra sāpīgāk nekā mili­tārās operācijas neveiksmi. Tieši tādēļ viņš jauno uzdevumu uztvēra kā drauga piemiņas saglabāšanu, kā atriebi par viņa nāvi. Tas deva papildspēkus, palī­dzēja arī veiksme, un viņš izpildīja uzdevumu. Atkal sekoja briesmu pilns brauciens pāri Atlantijai. Šoreiz mērķis bija cits kāda maza valstiņa Dienvidame­rikā. Vairāku dienu grūts gājiens cauri džungļiem, tad ielaušanās kādā pilsētas muzejā, un atbilde bija rokā.

Atpakaļceļš bija grūti izskaidrojamu notikumu un zīmju pilns, bet uzdevums tika izpildīts. Viņam bija jānokļūst mājās ar šo guvumu, jānokļūst par katru cenu. Un viņš nokļuva, neskatoties uz briesmām, kas draudēja no debesīm, no ūdens un no dzelmes.

Sargs neveikli sakustējās, ievainotā kāja griezīgi iesāpējās. Nemaņā viņš taustījās pēc ieroča, kas bija izslīdējis no rokas. Viņš bija atjēdzies īstajā laikā. Brīdi vēlāk viss būtu zaudēts. Nē, tas nenotiks! Pussagru­vušajā ejā iespīdēja gaisma. Viņš brīdi nogaidīja un nospieda spridzekļa slēdzi. Klusums. Gaismas kūlis tuvojās. Viņš spieda slēdzi no visa spēka, juzdams, kā aizplūst dzīvība. Sprādzienu viņš nedzirdēja. Toties to sajuta partorgs, kurš bija pasteidzies pirmo un pēdējo reizi mūžā. Sprādziens nodārdēja viņam aiz muguras, pasvieda viņu gaisā un jau mirušu uzmeta virsū nekustīgajam sarga ķermenim; šķiet, tas partorgu gaidīja, uz pagraba grīdas gulēdams plaši atples­tām rokām.

Opaps pamodās pēkšņi, jo miegā viņu bija pārņē­musi neizprotama trauksme, varētu pat teikt bai­les. It kā kāds viņu neatlaidīgi aicinātu doties uz nezināmu vietu. Visi gulēja. Sieva bija aizbraukusi uz Rīgu pie meitas, atstādama bērnus viņa uzrau­dzībā. Viņš dzirdēja, kā tie miegā saldi šņākuļo. Viss bija mierīgi, bet dīvainā sajūta nepārgāja. Kāds viņu neatlaidīgi sauca. Viņš saprata, ka jāiet. Tieši tagad un bez bērniem. Vienam pašam. Neviens to nedrīkst redzēt. Viņu vilināja noslēpums. Ātri saposies, viņš devās ceļā.

Debesīs dzisa zvaigznes, solot dzidru un saulainu rītu. Izveidojusies ieeja baznīcas pagrabā bija iebru­kuši vēl vairāk, tādēļ iekļūšana iekšā vairs nesagādāja nekādas grūtības.