Vecās baznīcas noslēpums

Partorgs pamanīja arī ko citu: šejienieši bija indi­viduālisti un šajā ziņā pilnīgs pretstats viņa tautie­šiem. Latvijā kaimiņu attiecības bija pavēsas, brīžiem skaudība ņēma virsroku. Tas atviegloja viņa darbu. Veikli iepinot sarunā kādu vārdu par kaimiņu, varēja itin viegli uzzināt ko tādu, ko citkārt neizdibināsi nemūžam. Dažs aiz skaudības, dažs, lai pielabinātos jaunajai varai, sarunāja šo to lieku, kas partorgam tomēr noderēja.

Arī šī reize nebija izņēmums. Tā dēvētais kapsē­tas spoks viņam jau sen nedeva mieru. Kopš nacio­nālo partizānu vienību sagraušanas tuvējā apkārtnē viss bija mierīgi. Posteņi un slēpņi tvarstīja nelielas cīnītāju grupiņas vai bēgļus, kuri mēģināja nokļūt tuvāk jūrai, lai veiksmes gadījumā nokļūtu Zviedrijā. To partorgs saprata. Jebkurš karotājs pat bezcerīgā situācijā dara visu, lai izglābtos. Pļāpas par došanos pretī ienaidnieka ložmetējam ir tikai pasakas un pro­paganda. Apdomīgums un veselais saprāts pašu ne vienreiz vien pasargājis no bojāejas.

Partorgam bija paradums ar nolietoto gaziku [2] ap­braukāt pagasta robežu. Taču, ja viņš bija nodomā­jis nokļūt attālākajā nostūrī, kas robežojās ar lielu meža masīvu, kur joprojām bija nemierīgi, vienmēr ņēma līdzi kādu zēnu. Bērni ir bērni, katrs priecā­jās par iespēju pavizināties. Arī partorgs bija apmie­rināts. Viņš paļāvās uz to, ka mežabrāļi nešaus uz mašīnu, kurā atrodas bērns. Un nešāva arī. Mežs klu­sēja noslēpumaini un draudīgi. Mežs klusēja nicinoši: frontiniek, frontiniek! Kopš kura laika tu slēpies aiz baltgalvja zēna muguras? Par ko tev medaļas un ordeni? Gļēvulis, nevis frontinieks!

Kapsētas spoks iecirtīgi grozījās kapsētas un baz­nīcas drupu tuvumā. Baumas par viņu apauga ar raibu raibiem sīkumiem. Partorgs nolēma rīkoties. Tas droši vien ir kāds vietējais iedzīvotājs, kuram te ir dzimtās mājas; visticamāk, leģionārs no Kurzemes

cietoksnī kapitulējušās latviešu divīzijas. Taču pagai­dām tas neapstiprinājās.

Palīdzēja gadījums. Vēlu vakarā iedams caur kap­sētu, viņš aiz kapa pieminekļa pamanīja sainīti. Tā izrādījās maize un piena pudele. Spokam tā nebūtu vajadzīga, cilvēkam gan. Tuvumā nebija ērtas slēp­tuves, tādēļ partorgs iekārtojās aiz paliela krusta, kas gan atradās patālu no iespējamās spoka parādīšanās vietas. Apkaunojošā kārtā partorgs iesnaudās, un ar to pietika, lai ēdiena sainītis pazustu. Pēdas liecināja, ka spoks ir tuvojies vietai, kur slēpās partorgs, brīdi stāvējis un tad devies prom. Partorgs bija nikns, jutās apkaunots un pazemots. Tomēr uzradās cieņa pret šo nezināmo pretinieku, kurš neizmantoja viņa bezpa­līdzīgo stāvokli, bet kā īsts vīrs deva iespēju tikties godīgā cīņā. Partorgs saprata, ka tā būs nopietna, ka pretinieks ir gudrs, varbūt pat pieredzējušāks par viņu.

Pagāja nedēļa, tad otra, bet nekas nemainījās. Brī­žiem šķita, ka spoks ir pazudis, taču frontinieka no­jauta brīdināja par pretējo.

Kādā pilnmēness naktī partorgs ierīkoja slēpni netālu no barona kapličas. Tad viņš ieraudzīja spoku. Liela auguma vīru vācu armijas formas tērpā. Varbūt mēnesgaisma bija mānīga, jo šķita, ka tā ir melna. Mēnesnīcā novizēja sudrabots uzplecis. Vai tiešām virsnieks? Tas tik būtu ķēriens, ja izdotos sagūstīt! Partorgs lēnām pacēla automātu un noņēma drošinā­tāju. Klikšķis klusajā naktī noskanēja neparasti skaļi.

Turpmākais notika vienlaikus; partorgs nospieda automāta gaili, cilvēks pie pieminekļa strauji sakus­tējās un nokrita pieminekļa aizsegā. Partorgs piecēlās un, turpinādams šaut, metās uz priekšu. Taču aiz pieminekļa neviena nebija. Tas ir neiespējami, viņš nevarēja kļūdīties! Viņš bija tēmējis kājās. Lai pats nekļūtu par mērķi, partorgs strauji pieplaka zemei. Roka sajuta ko lipīgu tās bija asinis. Nu protams, viņš bija trāpījis! Pieplacis zemei, viņš sāka uzma­nīgi virzīties uz priekšu, sekodams asiņu pēdām. Tās aizveda līdz vecajai kapličai. Pussagrauta, bez logiem un durvīm tā stāvēja nepilnu desmit metru attā­lumā no baznīcas drupām. Partorgs uzmanīgi ielū­kojās iekšā. Kapliča bija tukša. Neizpratnē paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja nobīdītu grīdas plāksni, apakšā melnoja caurums. Azarta pārņemts, viņš ieslēdza ka­batas lukturīti un gribēja līst pazemē, bet saprāts ņēma virsroku. Nu to viņš nedarīs! Apsēdies kapličas stūrī, viņš nolēma nogaidīt. Spriežot pēc asiņu sliedes, tas tur lejā ilgi neizturēs. Un tad, kad viņš zaudēs samaņu, to sagūstīs bez jebkāda riska.

* * *

Sargs bija pie pilnas samaņas. Ievainotā kāja, no­sieta ar žņaugu, šķita notirpusi. Viņš gulēja pilnīgā tumsā un klausījās. Vienu brīdi no kapličas puses bija dzirdama tāda kā rosīšanās. Ejā iespīdēja gaisma, tad

viss apklusa. Pretinieki bija nolēmuši nogaidīt vai devušies pēc papildspēkiem. Viņš neloloja ilūzijas un saprata, ka tā būs viņa pēdējā kauja. Viņš tai bija gatavs. Vienā rokā viņš turēja ieroci, otrā spridzekļa slēdzi un bija gatavs cīņai. Eja bija mīnēta. Stundas ritēja, bet viss bija klusu. Nu ko! Jo labāk. Tātad viņam ir laiks visu pārdomāt, pavilkt svītru zem ne visai garās, toties notikumu un piedzīvojumu pilnās dzīves.