Vecās baznīcas noslēpums

Svešais vīrs parādījās negaidot. Neviens viņu nebija redzējis, un te viņš piepeši stāvēja pie ugunskura un smaidot apvaicājās, kā garšojot zvirbuļu olas. Kai­miņu Laimonis, vecākais un drošākais, atbildēja, ka neesot nu gluži konfektes, bet ēst varot. Tad svešais iebāza roku kabatā un, izvilcis spīdošu monētu, iedeva to zēniem, teikdams, lai veikalā nopērkot konfektes vai cepumus. Dīvains bija šis vīrs it kā nezinātu, ka veikalā nekādu cepumu nav, maize, ij tā bija ne vienmēr. Kas attiecas uz konfektēm, tad salipušās le­denes nu nebija nekas izcils, taču ēst varētu, ja tikai būtu iespēja.

Bērni un svešinieks kādu brīdi sarunājās, tad sve­šinieku sāka vajāt krievu zaldāti, acīmredzot notu­rot par mežabrāli. Viņš droši vien tāds arī bija. Zēni aizbēga, tikai uz citu pusi, pametot gan pusvārītās zvirbuļu olas, gan ugunskuru, jo ar zaldātiem joki mazi. Lielu vilšanos zēni piedzīvoja veikalā, kur resna veikalniece viņus izdzina laukā, sakot, ka ar veco naudu te neesot ko darīt. Arī viena no zēnu mātēm vakarā, grozot pirkstos uzdāvināto monētu, sacīja, ka tā tagad esot nederīga, bet kādreiz par to varējis nopirkt visu, ko sirds kāro. Un, tuvredzīgi piemiegusi acis, vēl piebilda, lai naudiņu glabājot kā piemiņu, jo tā esot dīvaina un neredzēta. Zēns tā arī izdarīja, un varbūt tagad tā kaut kur glabājas starp vecām fotogrāfijām un citām piemiņas lietām.

Opaps skaidri atcerējās to dienu, kad vācu kara­vīri uzspridzināja baznīcu. Zeme nodrebēja no varenā sprādziena, un pirmajā brīdī šķita, ka tas ir kārtējais krievu aviācijas uzlidojums Kurzemes aizstāvjiem. Bet debesis bija tīras, un tikai pēc tam ļaudis ievē­roja, ka ierastajā ainavā trūkst baznīcas torņa. Tas notika tikai dažas dienas pirms Vācijas kapitulācijas, un lielas jēgas šim notikumam nebija. Zēni pēc tam iemīļoja baznīcas drupas kā vietu, kur varēja spēlēt kara spēles. Beigu beigās vecāki kategoriski aizliedza zēniem turp doties. Apkārtnē aktīvi darbojās nacio­nālie partizāni, tā viņus dēvēja, mežabrāļi. Mežos, arī baznīcas drupās un blakus esošajā kapsētā bija nemierīgi, naktīs notika šaudīšanās, brīžiem norībēja pa rokas granātas sprādzienam. Arī pēc mežabrāļu tvarstīšanas jeb lielās tīrīšanas, kā to dēvēja krievu karavīri, pavisam mierīgi nekļuva. Mežabrāļu grupas gan bija daļēji sagrautas un izklīdinātas, bet daži cīnī­tāji vēl nebija nolikuši ieročus.

Turklāt izplatījās runas, ka kapsētā un baznīcas drupās tagad spokojoties. Zēnus kara laika bērnus nevarēja iebiedēt ar šāvienu trokšņiem, taču spoks tas šķita nopietni. Nevienam nebija vēlēšanās ar to sastapties. It īpaši pēc tam, kad baznīcas drupu vai kapsētas apkaimē kādu nakti pazuda pagasta partorgs [1] . Viņš bija krievu oficieris un atstāts pagastā, lai latviešu zemniekus audzinātu padomju kolektī­visma garā. Karotājs, drosmīgs vīrs, kurš neticēja spo­kiem, bet savam automātam gan un tā arī pateica liktenīgajā vakarā: viņš gan zinot, kas tas par spoku. Partorgs kā aizgāja, tā arī pazuda. Tonakt atskanēja šaudīšanās un arī tāds kā pieklusināts sprādziens. Tas nebūtu nekas neparasts, bet ne nākamajā dienā, ne vēlāk nevienu neatrada, kaut pazudušo meklēja vesels bars čekistu. Pēc kāda laika uz pagastu atsūtīja citu partorgu pavisam citādu un pulveri neodušu, kurš, krēslai iestājoties, ieslēdzās savā istabā un ārā negāja. Godīgi sakot, nebija jau arī ko tvarstīt. Spoks kopš tās nakts vairs netika ne redzēts, ne dzirdēts.

Vecais vīrs salīgi nodrebinājās. Kļuva vēss. Atmi­ņas bija aizvedušas tālā bērnībā, un tam bija svarīgs iemesls. Notikums ar bērniem un baisais atradums zem baznīcas drupām noslēptajā pagrabā, par kura esamību neviens nezināja, lika domāt, ka ir atklāts vairāk nekā pusgadsimtu sens noslēpums. Taču sirm­galvis nenojauta, ka tas ir tikai sākums notikumu virknei un saknes stiepjas tālā pagātnē.

Runas par spoku klīda pa visu pagastu. Partorgs neticēja spokiem. Ja kāds arī bija, tad īpašs spoks tāds, par kura notveršanu var cerēt uz dienesta pa­augstinājumu un tikt projām no šīs nomales, kur visi uz tevi skatās caur pieri. Labi, ja skatās vien un nemē­ģina ielaist lodi mugurā.

Viņš nebija aizmugures žurka. Ievainojumu len­tīšu pie zaldāta blūzes bija gandrīz tikpat daudz, cik ordeņa lentīšu. Ar nevajadzīgu bravūru un lielību viņš arī nebija izcēlies. Lielībnieki parasti pirmie ieņem labākās vietas Brāļu kapos, bet viņš vēl gribēja dzī­vot. Tādēļ bija apdomīgs katrā solī, katrā darbā, pie kura ķērās. Uzmanīgi vēroja pagasta zemniekus, un gandrīz par katru viņam jau bija savs spriedums. Ar mīlestību un aizrautību pēc garajiem kara gadiem zemnieki ķērās pie savu saimniecību atjaunošanas. Partorgs ievēroja gan sliņķus, gan čaklos un secināja: jo turīgāks saimnieks, jo viņš aizrautīgāk strādā. Partorgam bija nedaudz žēl, jo zināja, kā viss beigsies: kolektivizācija* bija neizbēgama un vairs nebija aiz kalniem. Sekos turīgo (viņš izvairījās lietot vārdu čaklo) zemnieku izvešana. Viņš nāca no valsts, kur tas viss jau noticis, un neloloja ilūzijas, ka šeit būs citādi.