Vecās baznīcas noslēpums

Visiem bērniem ir vectēvi un vecāsmātes. Viņiem bija opaps un omamma. Visiem vectēviem un opapiem, vecmammām un omammām ir mazbērni, kurus sauc pierastos vārdos par Jāņiem, Pēteriem, Annām un Ilgām vai arī par Mārtiņiem, Kristapiem, Kristī­nēm un Vinetām. Opapam bija divi mazbērni Bern­hards un Beatrise. Abi dvīņi. Kā nevienam. Traks var palikt! Kā tu pasauksi, ja steigšus vajag? Kamēr izrunāsi vārdu, puika vai meitene jau gabalā. Tāpēc opaps tos sauca īsi un ērti par Benu un Betiju.

Bērni gulēja, pārciestās briesmas un šoku dziedinot ar dziļu un veselīgu miegu. Aiz muguras bija visai skaļa izskaidrošanās ar omammu; visvairāk brāzienu tika opapam par to, ka tik vieglprātīgi ļāvis bērniem vieniem pašiem spēlēties baznīcas drupās. Opaps gan mēģināja iebilst: sak, kas to varēja zināt! Bet tas no­kaitināja omammu vēl vairāk, un viņa nosauca opapu par vecu muļķi, kuram nevar uzticēt bērnus. Pēc tik kategoriska slēdziena par viņa spējām opaps apvaino­jies apklusa. Apklusa arī omamma, kas bērnu zilumus un nobrāzumus noskaloja ar arnikas tinktūru. Juz­dami kareivīgo omammas noskaņojumu, bērni turējās cik spēdami, ik pa brīdim caur zobiem šņākdami vai klusu vaimanādami, kad sūrstēšana kļuva pavisam neciešama. Omamma sāka smaidīt, opaps skaļi iesmē­jās, vērodams Betijas grimases. Pēc brīža uzjautrinā­jās jau visi četri. Par notikušo liecināja tikai sabojātās

Bena jaunās bikses, ari tās bija kļuvušas par zobgalību mērķi. Beigu beigās savu­kārt apvainojās Bens.

Bērni gulēja. Klusi atvē­ris durvis, opaps izgāja pa­galmā. Raugoties zvaigžņu piebērtās debesīs, viņš ju­tās mazs un neaizsargāts salīdzinājumā ar dabas va­renību. Atmiņā nāca laiks, kad viņš bija apmēram tik­pat liels kā mazbērni, kas nomazgāti un aprūpēti bez­rūpīgi šņākuļoja zem sil­tām segām.

* * *

Tēva mājas pagalms toreiz izskatījās pavisam ci­tādi. Tas bija pilns ar krievu armijas karavīriem. Dārzā zem vecām ābelēm stāvēja automašīnas un lauka virtuve. Dzīvojamā mājā civiliedzīvotājus neie­laida, jo tur atradās armijas štābs.

Toreiz, Otrā pasaules kara frontei tuvojoties, vācieši visiem lika sakraut vezumus un doties uz Kur­zemi, taču tēvs un vēl daži kaimiņi pēc pāris kilomet­riem iegrieza vezumus mežā un tur steigā uzceltās zemnīcās visi kopā arī palika. Vairākas reizes bēgļi sadūrās gan ar vāciešiem, gan krieviem. Priekšā bija cīņas par Kurzemes cietoksni. Tikai veiksme un brī­nums bēgļus paglāba gan no vācu, gan krievu lodēm un bumbvedējiem. Tāds nu ir zemnieks! Pat briesmas viņu nespēj atraut no savas zemes. Doties svešumā? Kas tur gaida? Lai brauc pilsētnieki tiem zemes nav žēl. Vai gan kāds toreiz ticēja, ka zemniekam zeme tiks atņemta? Zemniekam atņemt zemi? Muļķības!

Propaganda! Kas tad audzēs maizi?

Kad jau varēja just kara beigas, bēgļi nolēma doties atpakaļ uz mājām, taču tālu netika. Priekšā nepilnu desmit kilometru attālumā viss mutuļoja, un ļaudis tika apturēti dažus kilometrus no mājām. Nācās ap­mesties pie kaimiņiem un no tālienes vērot dzimto sētu. Toties bērniem tas nebija šķērslis. Visus pos­teņus un barjeras varēja apiet, un zēnu bariņš parā­dījās gan te, gan tur visnegaidītākajās vietās. Nav ko slēpt visvairāk puikas interesēja kara tehnika un… virtuve. Ēst gribējās nepārtraukti un mokoši. Karavīri gan uzspēlēti bargi dzina skrandaiņu bariņu prom, tomēr nekad neatteicās pastieptajā konservu kārbā ieliet prosas biezputras devu. Tā paša iemesla dēļ vecāki uz zēnu klejojumiem raudzījās caur pirk­stiem, jo zināja: ēdamo no karavīriem izlūgušies, bērni nebūs galīgā badā. Mājās ne vienmēr bija ko likt galdā.

Zvaigžņotās vasaras nakts smaržas izraisīja bērnī­bas atmiņas, un vecais vīrs gremdējās tajās dziļāk un dziļāk. Acu priekšā iznira ainas, kas bija iespiedušās kara laika bērna atmiņā. Vecais vīrs redzēja, kā pa putekļaino šoseju no Kurzemes puses krievu karavīri dzen nogurušu gūstekņu kolonnas. Pelēkās, izmocītās sejas krasi kontrastēja ar gaišajiem pavasara ziediem. Un tad pāri gūstekņu kolonnai, pāri ziedošam pieneņu laukam, pāri plaukstošam ābeļdārzam atskanēja tīra, zēniska balss, kurā varēja saklausīt gan izmisumu, gan cerību…

Paliec sveika, Latvija!… sauciens izdzisa dzid­rajā pavasara gaisā.

Kolonna aizgāja. Daudzi no viņiem, karagūstekņu nometnēs nomocīti, mirstot redzēja pēdējo ainu, atmi­ņas par dzimteni: pavasara rītu, pieneņu lauku un baltmatainu ganiņu ar rīksti nošmulētā rokā; zēns ar šausmām, neizpratni un bailēm raugās apkārt.

Vēl kāds notikums nezin kāpēc bija saglabājies opapa atmiņā. Viņš un vēl divi kaimiņu zēni piekalnītē pie upes kurināja mazu ugunskuru. Uz tā kon­servu kārbā vārījās zvirbuļu olas. O, jā! Zvirbuļu olas tas ir kaut kas! Tās tika ēstas ar visu čaumalu, jo nolo­bīt naga lieluma oliņu bija neiespējami. Jaunais, augo­šais organisms droši vien pieprasīja savu kalcija devu. Puiku bariņš bija tuvējo māju zvirbuļpāru bieds un nelaime. Pēc viņu sirojumiem pažobelēs vēl ilgi skanēja zvirbuļu lāsti un vaimanas. Tad zvirbulmammas ar jaunu sparu metās dēt. Dzīvībai vajadzēja turpināties.