Velns slepjas uzpurni

«Sara,» sieviete tikko dzirdami teica. Vina nevareja saprast, kapec tik cels un burvigs jauneklis tere laiku, runajot ar tadu sievieti ka vina. Bet ar visu to, skatoties tikai uz vinu, nebija iespejams vina nejust kaut ko neparastu.

«Tad pajautajiet sev, Sara, vai jus tiesam dzivojat, lai pavaditu savas dienas pazemojuma un izturetu apspiesanu?»

– Dievs! Ko tas viss nozime? Kas tu esi?

Varat iedomaties, cik parsteigta bija Sara, kad vina dzirdeja:

– Es esmu Belcebuls. Tumsas princis.

– Kas!? Tu nemaz nelidzini vinam! Man pasai pieticibas del nevajadzetu teikt, ka esi skaista, bet ta ka esmu ta teikusi, tad piebildisu, ka sads virietis sievietei ir bistams.

– Tev ari?

– Ak ne! Es kaut kur lasiju, ka velns paradas perkona dardos.

«Tev bus perkons,» virietis pasmineja. Un tiesi taja mirkli debesis iedegas zibens uzliesmojuma un gaisu satricinaja perkona klakski.

– ES nesaprotu. «Es nesaprotu, ka tas var but,» sieviete neizpratne sacija. – Labi. Saja pasaule es visur jutu Dieva klatbutni, bet kur ir jusu pedas?

Svesinieks, kurs apbura Saru ar savu izskatu, soreiz vinu parsteidza ar sava prata spozumu.

«Protams, kad jus skataties uz zemi, jus neredzesit mana naga zimi, bet tas nenozime, ka es neeksiste.» Ikviens, kurs saka, ka skistitavas neeksiste, tad, kad tur atradisies, skatisies uz mani ar asaru pilnam acim. Skaidrs, ka es ieeju cilveka kermeni un pienemu ta izskatu. Pedejo reizi, isi pirms Pirma pasaules kara, es biju Dzozefs Meserts, slavenais pianists, ebreju izcelsmes, vel nebija trisdesmit, kad vins nevainojami izpildija Bethovenu, Subertu Si mazora un spideja muzikalaja interpretacija. Man nepatik Vagners, bet vina «Gotterdammerung» ir satraucosas temas. Tas jauneklis bija vacietis. Un seit ir tas, kas ir parsteidzosi: pirms vina divdesmit cetras reizes es biju jauns virietis dazadas valstis, protams, katrs no viniem bija pilnigs pretstats otram, un ir ari dabiski, ka vini bija daudz mazak kopa neka es viens. Patiesibu sakot, es esmu nemirstigs.

Sie vardi atstaja Saru dzilu iespaidu. Vina saprata, ka vinas prieksa ir lielisks originals, ar kuru vinai bija daudz kopiga. Tomer vina isti nesaprata, kas notiek.

«Es skatos tavas skaistajas acis un neredzu tajas velnu,» vina teica.

– Tikmer es esmu velns viriesa izskata. Patiesiba mani ir divas butibas un nav iespejams atdalit vienu no otras. Paskaties, tava figura met enu, bet maneja ne. Es ari neatspoguloju spoguli.

Sara paskatijas uz savu enu, tad uz zemi zem Belcebula un redzeja, ka vina kermenis nemet enu.

– Dievs, tas nevar but!

– Vai tu tam tagad tici?

– Vinam ir neskaidra lidziba ar tevi. Bet tu neesi vins.

– Vai brinums bus pieradijums?

Sara paskatijas uz vinu ieplestam acim.

– Vai tu vari izpildit manu velmi? vina jautaja.

– Jebkas.

– Labi. Es gribu redzet Barbru Streizandu.

– Vai man surp jazvana Barbra?

– Ak ne. Es tikai gribu but vinas koncerta.

«Es nevaru atteikt tik nelaimigai un trucigai sievietei ka jus.»

– Tas ir brinums! – Sara sajusma iesaucas. – Bet ka tu to izdariji? Magiskais koncerts notika 1994. gada. Cik vina bija skaista! Vina izstaroja gaismu. Vinai ir sarma bezdibenis!

– Vinas krasnums ir no Dieva! Vinas balss ir tik tira un speciga, ko ipasi raksturo apbrinojama vokalo niansu bagatiba, un saja zina vina paliks visu laiku un visu tautu lielaka dziedataja.

– Es neticu, ka tu esi velns. Tu esi Kristus cilveka veidola.

– Kas tu! Par ko tu runa?

«Visu savu dzivi es sapnoju redzet Barbru Streizandu sev prieksa. Vina ir mans elks. Un visbeidzot, es to redzeju! To, ko tu izdariji mana laba, neviens velns nekad neizdaris. Ta ir patiesiba?

– Izlemiet pasi.

– Tu esi Kristus, kas naca uz Zemes. Es gribu lugt klusuma.

– Pagaidi! Pagaidiet. Nav nepieciesams lugt. Jums nav taisniba. Es esmu velns no galvas lidz kajam.

– Pieradi.

– Vai esat sanemis maz pieradijumu? Ko vel vajag?

– Vai zini, kada nakotne mani sagaida?

– Ne, bet es zinu, ka katram cilvekam ir noteikts savs liktenis.

– Mana vecuma sievietei bailes no vecuma ir passaprotama lieta. Vai jus varat padarit mani jaunu?

– Ja si ir tava otra velesanas.

– Cik daudz velmju tu vari piepildit?

– Tikai tris.

– Es esmu jums pateicigs, ka izvelejaties mani.

– No manas puses seit nav nekadu ipasu nopelnu. Jus esat iemesls tam, nevis es. Es uzreiz redzeju, ka tu esi ipass.

– Ta ir patiesiba! Paldies. Es varu tik daudz. Nav neka, ar ko es nevaretu tikt gala. Man dzive ir mans kalpojums skaistumam.

– Tas jus drosi vien parsteigs, bet to pasu varu teikt par sevi.

«Es neesmu parliecinats, ka varu jus parsteigt, bet es tomer teiksu: es jutu velnu ne tikai apkarteja pasaule, bet ari sevi.» Vins ir dala no manis.

– Kapec te jabrinas, jo es esmu katra cilveka no vina dzimsanas briza.

– Nu ja. Kadu iemeslu del es par to nedomaju. Zini, es varetu.

– Kas?

– Dzivot pret savu sirdsapzinu. Godiga dzive man maksaja augstu cenu. Ka sis! Ko tu dari Nujorka?