Velns slepjas uzpurni

Atstadams Saru vienu, Belcebuls aizgaja. Sara apskatija visas istabas un atgriezas viesistaba. No vietas, kur vina staveja, vina nevilus paskatijas uz sevi sauraja Venecijas spoguli. Smaga grebta rami ar zeltijuma pedam tas staveja ar nelielu slipumu pret sienu un uz virsmas bija dulkaini traipi. Izkroplotais atspulgs sievieti piepildija ar bezcerigu melanholiju, tacu, lai ari ka vinas sirdi mocija sapigs jautajums, kas vinu vajaja: «Ko es te daru?» vina bija pozitiva un nespeja rikoties. Vinu parnema divaina sajuta, taja sajaucas skumjas un bailes. Ne tikai tapec, ka vina sevi nesaprata, bet ari tapec, ka sliecas jebkuru negaiditu notikumu uztvert ka draudus savai labklajibai. Vai tiesam tas notika? Kas vina ir galu gala? Parasta sieviete, turklat ne jauna. Gaja gadi, visi plani sabruka viens pec otra, naudas nepietika, vina vairs neticeja sev, vecaki nomira – cik gruti bija dzivot bez viniem, un seit, visam parejam, bija vientuliba un vilsanas. nomacosi ar savu bezceribu. Vina jau bija tuvu nervu izsikumam. Un tam bija janotiek, lai bralis atgrieztos majas ar savu otro sievu: vinu izskats sagadaja prieku, vina gribeja but viniem vajadziga, bet gandriz vienmer sastapas ar pretestibu, vardu sakot, viss bija sakrauts pret vinu un pamazam vina apstajas. ticot, ka citadi vinai viss butu. Un, kad beidzot paradijas gaismas atspidums, vina, jau nogurusi censties sados apstaklos sasniegt savu merki, peksni sajuta neatskaitamu impulsu doties prom, begt no sejienes. Bet kur skriet? No ka? Belcebuls vinu iekaroja. Vina ir drosiba ar vinu. Vinai tas iemiesoja visas pasaules dizenumu un skaistumu. Vins bija tik daudzpusigs, ka skita, ka vins vienlaikus apvienoja vairakas personibas, no kuram katra bija unikala. Ja, vins ir tikai fenomens! Un cik lielu laipnibu vins izradija pret vinu, piepildija vinas sapni, piedalijas vinas likteni, nekada cita veida, lai veicinatu laimi, gribeja atriebties, lai atjaunotu vinas tiesibas, atveda vinu uz savu maju un tagad gatavojas. teja. Ja, kas vins par velnu! Sis domas bagata dzivokla omuligaja kresla vinai izmaksaja tadu spriedzi, ka vina nespeja nostavet kajas. Vina apsedas kresla, kas bija apvilkts ar purpursarkanu samtu, ne tikai tadel, lai butu prieks taja. Tad vina parcelas uz divanu un, jau sededama erta poza, paskatijas uz augsu un ieraudzija griestos, ko ierameja zeltita karnize, dazus vardus, kas rakstiti gotiska fonta. Brunos vardus rotaja virpuli. Vina izlasija pirmos divus Qui vera vardus un pec tam dzirdeja no virtuves:

– Aizdedziet sveces Sara un apsedieties pie galda.

Pagaja dazas minutes un ipasnieks ienaca aptumsotaja istaba. Vins bija pargerbies erta atputas apgerba, gerbies balta mezginu kreklina, korallu krasas kasmira jaka, pelekas bikses ar planam zilam svitram, kas izgatavotas no vislabakas vilnas, un purpursarkanas samta cibas. Belcebuls nolika uz galda sudraba paplati ar citrona likiera pudeli un sokolades braunijus un smaididams nolika Sarai prieksa antiku porcelana kruzi un apakstasiti. Vins staveja netalu, un vina ar prieku ieelpoja vina smarzu biezo un bagatigo aromatu. Ta bija bagatibas, karaliskas greznibas un taja pasa laika izsmalcinata krasnuma smarza. Vinas sirds saznaudzas no kaut kadas neskaidras, nemierigas, bet patikamas sajutas. Si neskaidra sajuta vinu vajaja. Sarai nepatika, ka vina bija atkariga no Belcebula; vinas pasciena bija parak attistita. Minute vai divas pagaja klusuma. Izvairijusies skatities uz Belcebulu, Sara pacela acis pret griestiem un tikko dzirdami teica:

– Tur kaut kas ir rakstits. Skiet, ka tas ir latinu valoda.

– francu valoda.

– Ja. Un kas?

– Mans moto: «Kas velnu redzes, tas vinu miles.»