Velns slepjas uzpurni

Sie vardi, kas tik loti iekrita ausi, atnema sievietei savaldibu, vina pieversa dveselisku skatienu Belcebulam un, skatoties uz vina kopto, skaisto seju, vina lilijas pirkstiem, kas bija aprakti kembrikas vilnos, vina jutas. ka vina bija gatava pasaizliedzibai. Cik daudz maiguma un pretenciozitates ir saja, dzivibas un cilveka cienas pilnaja un taja pasa laika speka sajutas caurstravotaja moto! Sie vardi tik loti runaja par manu sirdi. Vai tiesam tikai velns cilveku verte pec tam, kadas spejas vinam piemit? Nav parsteidzosi, ka Belcebuls izvelejas vinu. Ja, vina klus par vina sievieti, atnesis vinam savas dabas cienigas davanas. Vinas milestiba bus himna velna godibai! Vins iedves vina dzivibu. Vina dieviskos spekus, kas piemit nemirstigajiem. Kopa vini sasniegs skaistuma virsotnes. Sada ieklusana skaistuma butiba nozime pilnigu ta satura izpratni, tas nav iespejams bez eksalteta mentora un lidera. Un kurs gan ir izpratis skaistuma dveseli labak neka velns? Kuram gan labak par to runat, neparliecinot vinus par savu spriedumu pamatotibu? Tas atkal ir vins! Nav iespejams iedomaties pasauli bez vina! Sara atcerejas savu pirmo viru Juliju, ar kuru vina nodzivoja piecus gadus un visus sos gadus nebeidza brinities par vina verdzisko gatavibu vinai paklausit. Slinks un sieviskigs, vins medza lasit gulta un eda picu pie televizora. Vinam patika trilleri un komedijas, bet vina aizrausanas bija vesterni. Vinam nebija nekadu talantu, iznemot vienu, diezgan neparastu, kas prasija uzcitibu: vins prata izsut uz audekla, tapec majas sienas bija izkartas ar vina vienmulajiem zida izsuvumiem. Vins bija sava veida brinums, loti labsirdigs, visus uzskatija par saviem draugiem, parsteidzosi kluss, bikls – lenpratigs ka trusis un tikpat miksts, vardu sakot, divana virs: Sara pacieta vinu tik ilgi, kamer speja nirgaties. vina vajibas. Kad Sara atgriezas no darba, vina parasti kliedza no durvim: «Vai tu esi majas, mila?» un dzirdeju no divana: «Ja, mammu.» Protams, ar Belcebulu viss bus savadak. Vinai bus vinam japaklaujas. Nu, lai vins ir dirigents, lai gan nekad muza nav gajis nevienu muzikas stundu, un ta klus par vina simfoniju, galu gala vins ir tumsas pavelnieks. Ta sprieda savu fantaziju parnemta sieviete, kura mileja tikai tadu muziku, kadu izpilda filmas un kas vinu parsteidz ne tikai ar savu melodisku bagatibu. Un Belcebulu, ka nevareju nepamanit, iedvesmoja klasiska muzika, ipasi Bethovena, Mocarta un Caikovska lielie darbi. No musdienu komponistiem Belcebuls augstak par visu ierindoja Leonardu Bernsteinu, vins pat finanseja Tanglewood muzikas centru, kur izcilais komponists macija lidz savai navei 1990. gada. Muzikls «Vestsaidas stasts» ir dimants starp muzikliem, ta ir perfekta augstaka limena muzika. Belcebuls pat uzrakstija isu eseju: «Bernsteinam atzinibas vards.» Si isa eseja beidzas ar vardiem: «Amerikas kultura ir ne tikai universala un grandioza, ta ir, es teiksu vairak, parsteidz ar savu daudzveidibu, un tas vel nav viss. Sis kulturas okeans iemieso lielas tautas augsto garu, kuriem taisnigums un briviba nav tuksi vardi. Tik speciga, dinamiska, dzivi apliecinosa kultura varetu rasties tikai valsti, kur labklajiba un materialas bagatibas uzkrasana un vispareja tieksme pec muzikas ir nedalami. Un aiz ta visa slepjas daudz.»

3 dala

Varu tikai pateikt, nezinot visus apstaklus, ka Belcebuls parasti izgaja no majam vakara un atgriezas no rita, tapec pamodas velu. Nu, cik velu? Pusdienlaika. Pirms si laika vins neizgaja no gulamistabas. Sliktakais bija tas, ka Sara gandriz vienmer eda brokastis viena.