Velns slepjas uzpurni

«Es nezinu citu pilsetu pasaule, kas iedvesmotu tadu sajusmu un iedvesmu dvesele.» Es dzivoju visas Eiropas galvaspilsetas, un man nav lielaka prieka par atgriesanos Nujorka. Seit ir tada garigas dzives bagatiba. Un tad es vienmer jutos labi saja pilseta.

«Es domaju, ka tikai Dievs mil Ameriku.»

– Iedomajies, ari velns. Speks, krasnums, parpilniba, vareniba, rupnieciba, kartiba, skaistums, tas viss ir Amerika. Un kada te ir daba! 1901. gada izcilais spanu cellists Pablo Casals ieradas Amerika turneja. Es iegaju Raimonda Dankana kermeni, kurs sagatavoja celojumu. Starp citu, vins bija ekstravagantas Isadoras Dankanas bralis, kura jau dzives laika kluva par legendu. Pie mums taja laika bija Parize dzivojosa amerikanu dziedataja Emma Nevada, kura, starp citu, mani iepazistinaja ar Verdi. Pablo bija sajusmas pilns, Amerika uz vinu atstaja milzigu iespaidu: reiz mes dzeram kafiju viesnica, skiet, Filadelfija, un vins teica: «Nekad agrak neesmu bijis tik sokets par dabas varenibu un daudzveidibu, nekad ar tadu. Es esmu izjutis nevaldamo garu tiem, kuri iekaroja un apdzivoja sis telpas. Seit mani piepilda parlieciba, ka cilveks var piepildit savu sapni, jo viss, kas vinam pietrukst laimei, ir iespejams uz sis zemes. Nevaru garantet, ka tie bija tiesi tie vardi, ko Casals teica taja vakara, tapec pienemsim, ka tie tika teikti parstradata versija, kas ir loti tuva originalam.

«Man ir prieks jus klausities,» sacija Sara. Pec siem vardiem vina dzili noputas.

Iestajas iss klusums. Pirmais to salauza Belcebuls. Vins jautaja:

– Protams, tu nebrauksi majas?

– Man vairs nav majas. Cik reizes man tev jasaka?

– Vai tu gribi nakt pie manis? Es dzivoju divus kvartalus no sejienes.

Sara paraustija plecus un saka skatities prom.

«Jus varat palikt seit uz si sola vai nakt ar mani.»

Ar tadu pasu attalinatu skatienu vina turpinaja skatities kaut kur taluma. Vinu parnema saubas. Un tad man tomer bija japienem uzaicinajums. Sara neskaidri saprata, ka ir noticis notikums, kam bija lemts kaut ka ietekmet visu vinas dzivi. Vai tiksanas ar velnu bija pagrieziena punkts vinas likteni?

«Ir vels, un es neko neesmu edusi,» vina teica.

– Netalu no manas majas ir restorans.

Kad vini bija restorana, Belcebuls teica, kas vinam bija sakams.

– Klausies, Sara. Mana maja ienaca maz mirstigo, un tiem, kurus es sanemu, es piedavaju, ka parasti, noslegt ar mani ligumu.

– Un nebija gadijuma, kad kads butu nepiekritis?

– Visi bez iznemuma piekrita.

Sara kadu minuti kluseja. Visbeidzot, vina ar satraukumu atbildeja:

– Ja vien es zinatu, ko zaudeju?

– Nekas. Darijums ar mani ir vairak atlidziba neka laimes solijums. Neapversisimies.

– LABI. Kadi nosacijumi?

– Patiesiba to nevar saukt par nosacijumu. Darisim to sadi. Tu dzivosi mana maja, lidz es izpildisu tavu pedejo velesanos. Pec tam tu vairs nevaresi palikt ar mani.

«Bet ligumam ir jabut divpusejam,» Sara iebilda.

«Pietiekami godigi,» piekrita Belcebuls.

– Tatad, es pats tevi pametisu, kad vien velesos un tikai pec tam, kad uzzinasu tavu noslepumu?

– Sara, es neslepju sliktas lietas, kas ir mani. Ta ir atskiriba starp virieti un mani. Man nav noslepumu, jus varat man uzticeties.

«Redzi, katram ir savs noslepums, un jums ari,» Sara uzstaja. «Tas, ko es uzzinasu, nebus lidzigs nekam citam.»

«Mani moka slikta sajuta,» viltigi smaididams sacija Belcebuls. Vins bija nedaudz parsteigts, ka Sara nekavejoties un pilniba parnema sarunu. Apbrinojama lieta!

Un tomer sie vardi un tonis, kada vins tos izrunaja, vinu iedrosinaja. Visvairak Saru iepriecinaja apzina, ka Belcebuls loti augstu verteja savu velnisko cienu.

«Es nezinu, kapec, bet esmu gandriz parliecinats, ka sis noslepums jus satrieks.»

Pusminuti Belcebuls pat apjuka. Vins neko nevareja iebilst – pazinojums bija tik izskiross.

– Es esmu velns. Mani nevar sagraut. Kops pasaules radisanas tas ir bijis ta un ta tas bus.

– Dievs ir ar tevi! No ka? Es jau redzu, ka visi tavi argumenti sabruk zem pieradijumu spiediena – labakaja gadijuma. Starp jums un mani jus neesat tas, kurs tiek saukts par pasaules karali.

«Skiet, ka ir radusies lieta, kas prasa jusu klatbutni mana maja.» Nu, noslegsim darijumu ar vienkarsu rokasspiedienu.

Un vini paspieda roku.

Sara kadu minuti sedeja klusedama un skatijas tumsa. Tad vina noputas, pieversa skatienu Belcebulam un nosvieda to it ka sanus:

– Divaina lieta.

– Kas? – Belcebuls viegli smaidot jautaja.

«Tas ir ta, it ka es tevi pazitu visu muzu.»

– Ludzu, nedoma par to. Es vispirms esmu velns un tikai tad cilveks.

«Pirms es tevi satiku, mana dzive bija pilnigi bezceriga!» Tiesi par to es domaju.

– Redzot tevi vienu uz solina, sapratu, ka esi nonacis gruta situacija…

– Ja, man tajas minutes bija rugtums. Zini, es tev ticu, tapat ka tie, kas vinam sekoja, ticeja Mozum.

«Vai Mozus, lauzot plaksnes, neteica saviem levitiem: «Nac, nogalini visu so nelieti!»

– Vai vins to teica? – Sara teica, samulsusi par Belcebula joku.

«Tresais un piektais neradis harmoniju, ja jus nonemsit oktavu no perfekta akorda,» vins teica, smejoties.

– ES nesaprotu.