Velns slepjas uzpurni

To pateikusi, Sara peksni kluva nopietna, aizsedza seju ar roku, kadu minuti sedeja klusedama, tad nolika salveti uz galda, piecelas un devas uz virtuvi. Belcebulu parnema sava veida nejutigums. Vareju teikt, ka vins bija iegrimis domas. Bet vinam nebija nekadu domu galva. Vins vienkarsi parstaja saprast, kas notiek. Un ko tur saprast? Sievietem ir daudz stulbu divainibu – neskaitot to, ka katra mil sava nevaldama maniere. Tas tiesa! Beidzot vins pagriezas vieta, uzlika elkoni uz kresla augsdalas un saka skatities uz virtuvi. Sara neatgriezas. «Ko vina tur dara? – vins nodomaja un sekoja vinai uz virtuvi. Sara sedeja asaras un nolieca galvu roka. Vins apsedas vinai blakus, nemaz nezinadams, ka vinu mierinat.

«Kas par lietu,» vins jauta.

Sara, galvu nepacelot, sacija:

– Luk, lieta. Es esmu mulkis, es gribeju but skaista tev.

– Atvainojiet. Man nav ne jausmas, kas notiek.

– Tev ar to nav nekada sakara.

– Bet ka tas var but?

– Es sanemu sodu par savu augstpratibu.

«Sara, es velos, lai tu butu man skaista.»

– Tiesam, vai tu to velies?

«Ja,» atbildeja Belcebuls. Lai gan patiesiba vins jutas spiests dot vinai atzinibu par vinas pulem.

«Ak,» Sara teica, noslaucot asaru un dzili ieelpojot. «Es neesmu loti pievilcigs un noteikti ne tik jauns ka jus.»

– Sara, es esmu vecaka par Egiptes piramidam.

«Loti smiekligi,» vina pasmaidija caur asaram. – Es to visu laiku aizmirstu.

– Ja, es ari esmu. Es nesaprotu savu vecumu.

– Tev ir laipna sirds. Jus esat izsmalcinats, gudrs. Tu esi perfekts. Cilveks un velniskais tevi papildina viens otru.

To pateikusi, Sara apklusa. Vina joprojam bija skumja un satraukta.

– Zini, dazreiz man pasam pret sevi riebjas. Ka tagad.

To sakot, Belcebuls pavilka vinu aiz rokas un nesa sev lidzi. Kad vini iegaja viesistaba, kuras kresla mirgoja svecu gaismas, no kaut kurienes naca muzika. Belcebuls panema Saru rokas un skanot maigai, dveselisku pieskanu pilnajai dziesmai For the good times Perija Komo izpildijuma, vini saka spelet valsi. Sara bija tik satraukta, ka pilniba zaudeja galvu un saka raudat bez iemesla; vismaz jegpilnu un nopietnu.

Patiesiba, kas gan vinu varetu apbedinat vairak ka sevis zelosana. Vina piespiedas tuvak Belcebulam, nejutot, ka vins ir garigi un fiziski izsmelts.

Asaras. Sievietes. Visas vinu ainas sakas un beidzas ar siem slapjiem trikiem. Vini vel toreiz dzivoja harmonija, un sada aina nevareja kaitet ne vinai, ne vinam. Sara noputas uz Belcebula krutim, nedomajot, ka asaras vinu padaris traku. Jo labak. Saja aizraujosaja bridi vina visvairak velejas, lai Belcebuls butu parnemts ar domu, ka vina ir visbriniskigaka sieviete, ko vins jebkad ir saticis. Tikmer sajas asaras nebija neka ipasi aizkustinosa, un Belcebuls tikai nodrebeja no kaut kadas neskaidras sajutas. Vins nevareja nejust savas pozicijas ievainojamibu. Var skist, ka Belcebuls izvairas no sievietem, un gadijumos, kad tas nav iespejams, vins vinu prieksa speleja stoiku. Spriediet vinu, ka velaties, tikai neaizmirstiet, ka vins ir velns. Patiesibas labad jasaka, ka vina tieksme pret sievietem bija apsaubama un apbrina pret vinam merena, kas acimredzot izsledz daudzsievibu.

Pec dejas, kuras del Sara bija nozelojama no parliekas laimes, vina ar jutekligu skatienu ieduras Belcebula un iznema no kamina dzegas kastiti, kas bija iesainota zelta reljefa papira.

– Priecigus Ziemassvetkus, darga.

Belcebuls paklausigi pienema skupstu uz vaiga. Davana, ko vins sanema, bija Marc Jacobs smarzas.

«Jusu davana ir gulamistaba,» vins teica.

– Kas tur ir?

– Nac un paskaties.

Pec divam minutem Sara atgriezas ar savvalas ziedu puski.

– Dievs! Ka tas ir iespejams? Kumelites, irisi, lupina, akvilegija, zila rudzupuke, nelkes un viss viena bukete! Ka jus zinat, ka es dievinu savvalas ziedus?

– Es esmu velns, atceries?

– Es juku pec tevis!

To pateikusi, Sara ar prieku ieelpoja biezo ziedu aromatu un, izelpojot, atkal ilgi vaideja. Netalu staveja Belcebuls, un vina saspieda vina roku virs plaukstas locitavas.

– Ak, Belcebul, es, protams, zinu, tu visu noliegsi, bet atzisti, ka mili mani. Nu vismaz tu mani apbrino! Ja ja. Es redzeju tavas aizrausanas pazimes. Pat ja sajuta bija aprakta kaut kada viltibas, izliksanas, ariskigas vienaldzibas sajaukuma, ko tev patik sev uzvilkt. Si divaina, negaidita milestiba tevi iedvesmoja – tu man atnesi meza ziedus ziema! Neslep savas jutas, nelauj sai milestibai pret mani izgaist!

Tikko atguvies no tik parsteidzosa monologa, vins jautaja:

«Sakiet man, vai jus pa celam uz sejieni kaut kur sasitat galvu?»

– Ak, es nezinu, ko es saku. Es esmu jums pateicigs par prieku, ko jus man sagadajat. Lai ko tu teiktu, mes varetu dzivot kopa…

«Elle,» piebilda Belcebuls. – Vietas pietiek visiem.

Vins pasmaidija un virzijas uz divana pusi, nolika spilvenu zem galvas, apgulas uz muguras un izstiepa kajas ar vardiem:

– Bija daudz darama. Es esmu ka izgriezts suklis.

Sara apsedas pie vina kajam un ielika puski vinam klepi.

– Noguris? vina jautaja.

– Ja. Ja vien jus zinatu, cik gruti ir but velnam.

– Ak, Belcebul, mans nabadzins!