Vērmele

Viņš satvēra Agetu aiz rokas un izvilka gaismā. Mei­tene turēja roku priekšā sejai, lai pasargātos no spo­žuma, ka lija pār pilsētu.

-   Vai tās ir mūsu beigas? jautāja Bleiks.

-   Tās ir beigas jums visiem, atskanēja balss aizmu­gurē. Mēs esam kādu laiku gaidījuši un ar lielu prieku jums piebiedrosimies.

No slēptuves aiz skursteņa iznāca Hezrīna tīģera maskā.

Bleiks pagriezās, lai skrietu uz durvīm, bet no tum­sas izlēca figūra kraukļa maskā ar garu, melnu knābi un mirdzošām, zilām spalvām; rokā tai bija Nemoren­sis. Grāmata tagad bija pārsieta ar garu, sarkanu auklu. Bleiks šo tēlu labi pazina.

-   īzak Bonhem, tu slēpies aiz putna maskas! Bleiks iesaucās. Tu, nodevēj, pat nevēlies skatīties man acīs?

-   Mana maskēšanās tevi neapmuļķoja. Cik iespai­dīgi! Un šis ir eņģelis? Un Ageta cik patīkami tevi redzēt! Turpmākajos gados es tevi redzēšu daudz biežāk.

-Ja notiks pēc mana prāta, tu vispār neko vairs neredzēsi, es tev izraušu acis no pieres ar savām rokām, Bleiks nikni izsaucās.

-   Tev nav glābiņa, Bleik, Hezrīna sacīja, pamā­dama ar garu nūju, kas bija viņai rokā. Tev bija iespēja mums piebiedroties, bet jau kopš tās nakts, kad apgriezu tev nagus, es zināju, ka tava sirds nav pietie­kami melna tam, ko mēs cenšamies sasniegt. Toties Bonhems ir mans tumsas dārgums, un, kad tikšu brīva no lēdijas Flembergas pinekļiem un tās resnā vīra, es apprecēšos ar viņu.

Tad virs kapelas rievotā mūra parādījās vairākas pelēka akmens rokas. Notekcaurules-briesmoņi, kas gadsimtiem ilgi bija noraudzījušās lejup uz pilsētu, bija atdzīvojušās un lavījās laukā no savām vietām.

-   Vēl citi briesmoņi, Hezrīn? Ābrams jautāja.

-   Draugi, kas palīdz man paveikt uzdevumu. Tev te nav vietas, Rafaēl. Ej tagad prom, un es došu tev brī­vību vai paliec, un tu tiksi pārvērsts par diaku.

-   Drosmīgi vārdi, bet tavs laiks tuvojas beigām. Ir pilnmēness, komēta drīz ietrieksies Zemē, un laiks tavai pārtapšanai būs beidzies. Ābrams pievilka Agetu sev cieši klāt un kaut ko pačukstēja viņai.

-   Kurš to izdarīja ? nokliedzās Morbuss, iznākdams pa durvīm ar nocirstu Ramskina galvu rokās. Vai tas biji tu, Bleik, un tava nejēdzīgā zinātne? Ramskins bija mans biedrs, vienīgais radījums uz pasaules, kurš skatījās uz mani tā, ka man nebija kauns. Vai tu to izdarīji?

-   Nē, es, ātri atbildēja Ābrams. Ramskins jaucās manā dzīvē, tāpēc es iejaucos viņējā… Un ko tu šajā sakarā domā darīt?

-   Tu esi ļauns cilvēks, un par to, ko esi izdarījis, es izmantošu tavu galvu kā svečturi, Morbuss iesaucās griezīgā, skaļā balsī.

-   Liec viņu mierā, Morbus! teica Bonhems, notē­mējis ar pistoli. Arī man ar šo radījumu ir kārtojami rēķini, un es labprāt paskatīšos uz viņa asinīm. Viens beigts eņģelis ir uz kāpnēm, un drīz te būs otrs.

-   Savas asinis es varu brīvi atdot.

-   Liec viņu mierā! Hezrīna nemierīgi piebilda. Viņš tevi māna, Bonhem. Viņa asinis būtu nāve mums visiem, tās nedrīkst izliet.

Viņa pavērās uz Mēnesi un tuvojošos komētu.

-   Tagad man jāatstāj šis ķermenis un jāpaņem viņas. Sagatavojiet viņu! Atdod man meiteni, Rafaēl, tu nevari viņu paturēt.

Morbuss meta ar Ramskina galvu Ābramam un trā­pīja tam krūtīs. Tad viņš ātri saķēra Agetu un vilka meiteni pāri jumtam, bet notekcaurules-briesmoņi ap­lenca ercenģeli.

-   Atbrīvo viņu, Bleik, un aizved no šejienes! Ābrams iekliedzās, kad briesmoņi viņu atspieda atpakaļ pie mūra izrobojumiem.

Tie bija viņu ielenkuši un, vicinādami zobenus, smē­jās caur asajiem akmens zobiem.

Morbuss trīs soļos pieskrēja pie Bleika, nogrūda viņu zemē un ar vienu roku stingri saturēja ciet.

-   Ātri! sauca Hezrīna. Turiet meiteni un saga­tavojiet viņu rituālam! Nebūs ilgi jāgaida, līdz mēs atkal būsim kopā, īzak. Šoreiz neviens nestāsies mums ceļā.

-   Tu piekrāpi mani, īzak. Vai pēc visiem šiem kopīgi pavadītajiem gadiem, kas bija vairāk nekā draudzība, tu domā tikai par sevi? Bleiks, kuru cieši turēja Mor­buss, noprasīja.

-   Mana vienīgā vēlēšanās ir viņa. No viņas es varu gūt vairāk gudrības vienā minūtē nekā no tevis visā mūžā, Bonhems atbildēja.

Tad viņš atsēja Nemorensis, atvēra tās lappuses un novietoja grāmatu iezīmētā apļa centrā. Bonhems saņēma Agetu aiz rokas un turēja viņu zvaigznes zie­meļu stara galā Hezrīnas priekšā.

-   Neļauj, lai tavu dzīvi paņem šī sieviete! Bleiks iesaucās, bet Morbuss piespieda viņu apklust.

Nemorensis kļuva lielāka un aizņēma visu apļa cen­tru. No tās lappusēm pulsēja balta gaisma.

-   Un tu neļāvi? Es zinu, kādas bija tavas domas. Tava sirds bija izkausēta tāpat kā manējā, tikai tev nepietika drosmes.

-   Bet kas notiks, kad tu kļūsi vecs un viņai vajadzēs kādu citu, un viņa tevi atmetīs tāpat kā Flembergu?

-   Tad es nomiršu kā laimīgs cilvēks, īzaks atteica, nolūkodamies uz Hezrīnu. Nu ir īstais laiks, grāmata ir gatava, un šis radījums gaida tevi.

-   Tā iznīcinās jūs visus, Ābrams iesaucās, kad grā­mata kļuva divreiz lielāka, lappuses izlēca no iesējuma un griezās gaisā. Tu neapjēdz, ko dari, Hezrīn!

Viņš spēra notekcaurulēm-briesmoņiem, kas turēja viņu piespiestu pie mūra.