Vērmele

-   Tu aizmirsi šī ir mana grāmata. Es tajā esmu uzrakstījusi katru vārdu, tās lappusēs ir mana sirds, un es zinu, ko tā paveiks. Šonakt es pārtapšu beidzamo reizi. Mainoties gadsimtiem, man vairs nebūs jālēkā no ķermeņa uz ķermeni. Kad zvaigznes un Nemorensis satiksies, es palikšu Agetas ķermenī uz visiem laikiem.

-Viņas miesa sapūs tev uz kauliem, un tu nekad vairs neredzēsi rītausmu, Ābrams izsaucās.

-   Lāsti no eņģeļa mutes? Tavs naids tuvina tevi man. Vai tad tu nesaproti, ka ļaunums ir pat tavā sirdī un tu kritīsi? Ir jābūt kādam kārdinājumam, kaut kam tādam, kas aizvestu tevi no aklas kalpības meklēt patieso dzīvi. Neviens nevar mūžīgi sēdēt Viņa tuvumā un uz visiem laikiem pildīt Viņa gribu. Vēl ir laiks, Rafaēl…

-   Vērmele nokritīs no debesīm, saindēs ūdeņus un atnesīs nāvi daudziem, bet tu tu degsi mūžīgās ugunīs.

-   Vārdi, bezvērtīgi vārdi, ar ko mānīt lētticīgos un turēt viņus bailēs. Tam, ko esmu uzrakstījusi, vismaz ir spēks. Paskaties, Rafaēl, paskaties pats, kā manis radītais ieņem formu un mana maģija piepilda gaisu!

Ābrams pacēla skatienu. Viņa priekšā Nemorensis virzījās uz augšu kā mirdzoša balta marmora kolonna. Visas lappuses bija saistītas kopā un sniedzās pretī debesīm. Apkārt kolonnai attinoties griezās resna, sar­kana aukla. Pie pamatnes grāmatas muguriņa kļuva biezāka, tās zeltītie burti locījās uz augšu un leju. Bet augstu virs galvas Zemei tuvojās komēta un Mēness virzījās augstāk debesīs; šķita, ka tie kuru katru mirkli varētu satikties.

Austrumos gaudojošais vējš pacēla no upes ūdeni stā­vus gaisā kā augstu strūklaku, kas griezdamās izsūca no ūdens kapa un pacēla gaisā avarējušo laivu paliekas. Kā liels gars ūdens virpulis virzījās pa upi uz viņu pusi, izlokoties un griežoties no viena krasta uz otru, iesūcot ūdeni un atkal izspļaujot to laukā.

-Vēl viena zīme, Hezrīna izsaucās. Vēl viena zīme, un būs pienācis īstais laiks. Ūdens atdod mirušos. Pacelsies Mēness, un tuvosies komēta Vērmele. Turi meiteni mierīgi! Es jūtu kustību.

Hezrīna saķēra vēderu un locījās, it kā, izlaižot pa­saulē garu, tiktu rauta uz pusēm. Viņa kā jukusi rāva sev nost drēbes un novilka no galvas tīģera masku.

Bleiks izlocīdamies atbrīvojās no Morbusa rokām un aizripoja pa grīdu, bet uzbrucējs palika, atspiedies pret sienu, ar rokām aizsedzis seju kā izbijies bērns. Bon­hems, cieši turēdams Agetu ar pirkstiem, kas iespiedās viņai ādā, aizgriezās, nespēdams noskatīties pārvēr­tībās. Hezrīna steberēja pa jumtu pie viņa, izstiepusi rokas pretī Agetai.

-   Nāc, mans bērns, nāc pie manis! viņa runāja, pieiedama tuvāk. Laid bērnu vaļā, viņai jāstāv vienai, nekāda piespiešana nedrīkst notikt.

Hezrīna ieskatījās Agetai acīs.

-   Kad mēs pirmoreiz satikāmies, es tev apsolīju citādu dzīvi, apsolīju, ka mēs kļūsim draugi. Izdari to manis dēļ, un mēs paliksim kopā uz mūžīgiem laikiem. Mana dzīve būs tava dzīve, un es tev parādīšu zemi un debesis. Tās būs tavējās. Atver man savu sirdi, un es savienošos ar tevi!

Ageta atcerējās pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi Hezrīnas smaidu tīģera maskas klātajā sejā. Viņas acis spulgoja kā īsti dārgakmeņi. Domās atgriezās Absin­thium smarža, kas uzvilnīja dziļas ilgas.

-   Jā, es to darīšu, viņa klusu atteica. Es labprāt atvēršu savu sirdi un kļūšu par vienu no tiem, kas brauc kopā ar tevi karietē, un es darīšu it visu, ko tu gribēsi, dzīvē un nāvē.

-   Viņa manipulē ar tavu prātu, Bleiks izsaucās, mezdamies pie meitenes.

Bonhems notēmēja pistoli un izšāva. Šāviens atbal­sojās pāri jumta virsmai, un lode trāpīja Bleikam krū­tīs, notriecot viņu zemē.

-   Tad ir pienācis īstais laiks. Hezrīna uzsmaidīja Agetai. Sniedz man roku…

-   Ātri, mums jāaiztur Mēness, viņa sāpēs saviebtu seju piebilda.

Ageta pastiepa roku Hezrīnai. Tai cauri izlauzās pēkšņa pulsācija, satricinot miesās katru kaulu.

-   Pacel rokas pret Mēnesi, aicini viņu savā dzīvē, Hezrīna sacīja, uz mirkli atbalstīdamās pret Nemo­rensis statuju un aptīdama meitenei ap roku sarkano auklu. Kad komēta satiksies ar Zemi, lēdijas Flem­bergas vairs nebūs.

No debesīm lejā triecās ledus kristāli. Tie izlauzās cauri atmosfērai un nokrita uz zemes apkārt pilsētai. Kad tie ievēlās upē, ēkas uz tilta nodrebēja un ūdens uzvārījās, raidot augšup šņācošas gāzes sprādzienus.

No Mēness aizsega tuvojoties Zemei, komēta Vērmele debesu austrumu pusē kļuva lielāka.

Ābrams iesaucās:

-   Mazāk gaismas! Slepenā vārda vadībā rimsties!

Viņš izlauzās no notekcauruļu-briesmoņu aplen­kuma.

-   Ir par vēlu, lai tu iejauktos, tu nevari apturēt Mēnesi, Hezrīna, satverdama Agetu arvien ciešāk, viņam uzkliedza.

Ābrams sauca vēlreiz:

-   Mazāk gaismas! Slepenā vārda vadībā rimsties!

Viņš pastiepa roku pret debesīm.

-   Ātri paskaties uz mani, bērns! Hezrīna pagriezās pret Agetu.

Pēkšņi atskanēja zems vaids. Hezrīna atvēra muti, lai izlaistu garu. No viņas ķermeņa izvijās garš vītenis kā bieza, balta masa un, pirms ieņēma formu, pla­nēja viņai virs galvas kā resna čūska. Tas kustējās uz priekšu un atpakaļ, vēl piesaistīts Hezrīnai, un gaidīja īsto brīdi, lai iemājotu savā upurī.