Vērmele

-   Ageta, sacīja Ābrams, piegājis meitenei klāt, tu esi cēlonis visam, kas noticis. Sieviete, kuru tu pazīsti kā Hezrīnu, ir kritušais eņģelis. Viņas dzīve ir nonā­kusi līdz laikam, kad tai nepieciešams pārtapt, vai arī viņa kļūs līdzīga Ramskinam. Viņai ir vajadzīgs tavs ķermenis. Viņa kļūs par tevi un izmetīs tavu dvēseli dzīvot tumsā. Atceries, Tegatus, mūsu Kunga pavēli Galvaskausu kaujā. Šonakt mēs atkal cīnāmies ar vēl spēcīgāku ļaunumu. Vai tu man piebiedrosies?

-   Kam tad vēl es esmu radīts? Tegatuss pasmai­dīja, un viņa gars iekšā salēcās.

Ielas tumsā gara, melna kariete, ko vilka melni zirgi, čīkstēdama apstājās pie veikala. No karietes izlēca Morbuss ar pātagu rokā. Viņam pakaļ vilkās tā garais, vaskotais mētelis.

-   Viņi ir ieradušies pēc tevis, Ageta. Mums jādodas prom, sacīja Ābrams.

Eņģelis novilka mēteli un iemeta to ugunī.

-   Ātri uz jumta! Mēs nedrīkstam šeit atrasties, kad uzsprāgs Abarisa kristāls.

-   Grāmata! iesaucās Tegatuss, paķēra Nemorensis un sekoja Bleikam, kurš jau skrēja pakaļ Ābramam un Agetai uz kāpnēm.

Bonhems kraukļa maskā iejoņoja grāmatveikalā un pieskrēja pie kamīna.

-   Viņi būs slēptuvē aiz kamīna, Bonhems steigšus paziņoja Morbusam.

-   Nogalini eņģeli, bet pataupi meiteni! viņš uzsauca, traukdamies starp plauktiem ar pistoli rokā.

Ābrama mētelis kamīnā dega tumšzilām liesmām, kas kļuva arvien spožākas. Abarisa kristāls izkrita no degošā mēteļa un aizripoja pa grīdu uz Bonhema pusi, kurš pa galvu pa kaklu metās uz pagraba durvīm, nori­poja pa kāpnēm un parādījās drēgnajā telpā pie tilta pamatnes.

Pieaugošais mirdzums no komētas pa mazo lodziņu izgaismoja pagrabu. Bonhems izdzirda pie loga vien­mērīgu klaudzināšanu. Viņš pacēla acis un ieraudzīja Sarapuka ķermeni, kas karājās mēness gaismā. Tā kājas melnajos apavos dauzījās pret stiklu.

28 lunar lustrum Šķīstīšanas upuris. ( Latīņu vai.)

Šaurās akmens kāpnes izlocījās augstāk un augstāk.

Ageta sataustīja sev ceļu, cieši turēdamās pie vir­ves, kas veda augšup. Ābrams, kāpdams pa trim pakā­pieniem uzreiz, stūma viņu iekšā tumsā. Ageta dzirdēja, kā Bleiks un Tegatuss aizbultē durvis uz kāpņu telpu un tad žigli viņiem seko. Tumsa kļuva arvien biezāka un spiedās virsū tā, ka bija grūti elpot. Kad meitene mēģināja paātrināt soļus, tie klaudzēja, kurpēm atsi­toties pret katra akmens pakāpiena malu, liekot viņai bailēs iekliegties.

-   Palīgā! viņa iesaucās, un vārdi atbalsojās augšup.

Tegatuss saņēma viņu aiz rokas un veda tālāk.

-   Ej lēnām, pa vienam pakāpienam. Tumsa ilgi neturēs tevi savā varā. •

-   Viņi mūs noķers, un Morbuss tevi nogalinās…

-  Nebaidies no tā, kas nāks. Viņi var nogalināt manu ķermeni, bet ne dvēseli.

-   Ātri! Bleiks uzsauca, klunkurēdams augšup pa akmens pakāpieniem. Drīz Abariss uzsprāgs, un es tad nevēlētos atrasties tā tuvumā…

Pēkšņi atskanēja skaļš sprādziens, jo lejā, istabā, Ābrama mētelis bija izdedzis cauri un Abarisa kristālu bija skārusi uguns. Likās, it kā katrs akmens, izlecot no sienas un iekrītot atpakaļ savā vietā, nodrebētu. Trieciens izrāva no eņģēm durvis, kas veda uz kāp­nēm, tumsā iebrāzās balta uguns lode un lidoja uz viņu pusi.

-   Gulies! Bleiks iekliedzās un, pielēcis pie Agetas, piespieda viņu pie aukstajiem pakāpieniem.

Uguns lode nodārdēja pāri viņa mugurai, apsvilinot mēteļa audumu un matus aizmugurē uz kakla. Trie­ciens trāpīja Tegatusam, un viņš nokrita atmuguriski ar čulgainu, apdegušu seju.

-   Atstāj mani… viņš murmināja, kad Bleiks piecēla Agetu kājās. Tev jāaizved viņa no šejienes, es aptu­rēšu katru, kurš sekos.

-   Nē! Ageta iekliedzās, kad Bleiks vilka viņu uz augšu. Mēs nevaram viņu atstāt!

-   Dari, kā viņš saka, mēs nespējam viņam palīdzēt. Tev jāglābjas.

-   Ātri! iesaucās Ābrams, ar atslēgu steigdamies pie jumta durvīm.

-   Tegatuss ir savainots, Ageta elsoja un jau nāka­majā mirklī atradās uz kāpņu laukumiņa, kur Ābrams stūma vaļā durvis.

-   Nekas nespēj turēties pretī Abarisam, pat eņģelis ne. Tegatuss zinās, ko darīt. Ābrams nokāpa divus pakāpienus zemāk un lēca uz durvīm, izraudams tās no eņģēm. Pār plakano jumtu izsprāga koka šķēpeles. Seko man un, lai kas arī notiktu, neļaujies bailēm!

Ercenģelis tāds bija viņa stāvoklis starp eņģeļiem nokļuva uz jumta. Viņš stāvēja pilnmēness gaismā, kas iezīmēja jumta tornīšus tumšā sudrabā. Uguns zieme­ļos bija kļuvusi blāvāka, un debesis izgaismoja tikai dzintarkrāsas mirdzums. Ābrams palūkojās augšup un redzēja, ka komēta ar katru sekundi tuvojas. Jumts bija kā pils mūris ar izrobojumiem, tā akmens sienas slējās augstu virs upes. Katrā stūrī uz stāvas smailes bija novietota liela akmens notekcaurule, un zem tām mazākas caurules-briesmoņi nolūkojās lejā uz pilsētu un upi. To tēlu izvalbītās acis truli blenza lejup.

Jumta virsmu iezīmēja liela piecstaru zvaigzne. Augšējā smaile rādīja uz ziemeļiem. Zvaigznes centrā bija uzkrāsota asinssarkana Hezrīnas zīme ar melnām kontūrām.

-   Mums ir maz laika. Mēs pat varam nepaspēt izkļūt no Londonas, pirms komēta ietrieksies Zemē, Ābrams sacīja.