Vērmele

-   Un tu liesmo kā sauss matracis, Ābrams atteica, viegli iesizdams ar asiņaino roku zaglim.

Divas lāses, biezas un tumšsarkanas, nopilēja vīrie­tim uz netīrā baltā krekla un sāka gruzdēt bieziem, ziliem dūmiem.

Vīrietis nometa nazi un veltīgi centās apdzēst lies­mas, kas šāvās ārā no viņa ādas. Viņa kliedzieni atbal­sojās no ēkas uz ēku. Uguns aprija viņa ķermeni un

vēlās tam laukā no mutes kā no maiznīcas skursteņa.

_ >

Ābrams noskatījās, kā vīrietis lēnām sairst neatpa­zīstamā kūsājošas miesas masā.

-   Ej ar mieru! viņš noteica garam, kas plivinājās virs liesmām.

Bleiks noraudzījās ugunī un domās redzēja Nemo­rensis. Tās zeltītie burti maigi mirgoja kāda pavarda gaismā. Viņu pārņēma sajūta, ka viņš jau kādreiz ir šo vietu redzējis. Ābramam bija taisnība grāmata sauca viņu pie sevis.

-   Mums jādodas no šīs vietas prom, Ābrams sacīja, aizgriezies no liesmām.

Bleiks klusēdams noliektu galvu virzījās uz upes pusi.

-   Viņi gribēja mūs nogalināt. Bet šonakt nav īstā reize, lai tu mirtu.

-   Tu redzi mūsu domas? Bleiks vaicāja.

-   Dažkārt, pirms tās nonāk uz lūpām.

-   Un tu arī zini, ko es domāju pašreiz?

-   Ka es esmu slepkava un briesmonis, kuram nevar uzticēties. Ābrams aplika viņam roku ap pleciem. Es zinu, ka tu ved mani uz upi, un redzu, ka mūsu kopī­gais ceļojums drīz beigsies. No tā, cik es pazīstu jūsu pasauli, varu secināt, ka mēs meklējam Tadeuša Breisgēdla grāmatveikalu. Pavards, ko tu redzēji domās, atrodas tajā vietā, un kur gan citur, ja ne grāmatveikalā, varētu būt noslēpta tāda grāmata?

-   Tu sargā manas asinis, tomēr tavējās uzsprāgst kā šaujampulveris.

-   Tu aizmirsti, ka es esmu eņģelis karavīrs.

27 summis desiderantes Ilgotā virsotne. (Latiņu vai.)

Londonu bija pārņēmis baiss miers, it kā visa pil­sēta būtu ievilkta zem liela kupola. Stindzinošais vējš, kas bija nemierīgi pūtis, pēkšņi aprima, un uguns ziemeļos sāka dzist. Šķita, ka tai pietrūcis gaisa, kas nepieciešams, lai degtu.

Bleiks noberzēja no plaukstas sastingušos sviedrus un redzēja, ka tie izkaltuši par koši baltiem sāls kris­tāliem. Uzacis iezīmēja sakaltušais sāls, kas iegrieza sejā līnijas kā dziļas vagas un pārklāja ar garozu sausās lūpas.

Ābrams paskatījās uz biedru, tad ar savu maigo plaukstu noslaucīja Bleikam no sejas sāli. Eņģeļa āda mirdzēja dziestošās ziemeļu uguns gaismā.

Esmu sauss kā žāvēta siļķe, Bleiks, laizīdams lūpas, sacīja. Laikam atmosfērā sakrājušies ledus kristāli.

Doktors, sakumpis uz priekšu, iegāja tukšo ēku rin­das ēnā. Priekšā tilta arka iezīmējās sausos, baltos putekļos, kas spīdēja skaidrajās nakts debesīs. Bleiks juta, kā grāmata sauc, čukstot viņa vārdu, manīja, kā viņā iekšā uzplūst satraukuma vilnis un vēderā viss sagriežas šķebīgās gaidās. Bleiks norija siekalas un sāpīgu kamolu kaklā, kas liecināja par viņa pieaugoša­jām bailēm.

-   Tas drīz pāries, eņģelis sacīja. Tu ar daudz ko esi ticis galā, un drīz viss būs galā. Tu būsi vai nu miris, vai arī brīvs un varēsi turpināt dzīvi.

-   Kas notiks ar tevi? Bleiks jautāja eņģelim. Vai arī tu mirsi?

-   Un tas esot kabalists! Eņģeļi nemirst vismaz ne tā, kā tu uztver nāvi.

-   Bet kas notiks šonakt?

-   Tās noslēpumi nav atklāti, un nevajag arī. Bet zinu, ka mēs atgūsim grāmatu, eņģeli un dzīvi kā jēram, kas gaida nokaušanu. Ar to tev un man pietiks. Tad es atstāšu tevi tavai pasaulei, maģijai un bezcerīgajai zinātnei un atgriezīšos mājās.

-   Un atstāsi mani pastāvīgās skumjās? Bleiks nopietni atteica, jūtot, kā grāmatas spēks pārklāj viņu ar šaubām un tumsu. Tas viss šķiet tik vienkārši sekot maģijai un zinātnei, vēlēties būt tam, kurš atklās visu, kas cilvēcei nepieciešams. Tagad es sev vaicāju: vai tas, ko meklēju, bija domāts cilvēkiem vai manai slavai?

-   Tava dzīve ir likta svaru kausos, un tu esi atklājis sevī alkatību. Teicieni, ko esi iemācījies no Nemorensis, nedarīs tev neko labu. Tā, ko tu uzskatīji par gaismas avotu, ir tumsas grāmata, kas atsūtīta, lai tevi maldi­nātu.

Eņģelis apstājās un piespiedās pie kādas dzertu­ves sienas. Ieejas durvis salauztajās eņģēs zvārojās uz priekšu un atpakaļ. Viņš virzījās gar krāsoto koka sienu, turēdamies melnajā ēnā, un Bleiks viņam sekoja cieši pa pēdām.

-   Tur priekšā, pie vārtiem, stāv kāds radījums, sargs, kādu es ilgi neesmu redzējis.

Bleiks blenza tumsā, bet neko neredzēja. Smalkais sāls pulvera lietus bija aprimis. Ielas bija klātas ar baltu putekļu tīklu, kas mirgoja uz katras virsmas kā auksta, balta sarma ziemas naktī.

-   Es redzu sāls miglu, bet ne radījumu, Bleiks nočukstēja, lūkodamies pār eņģeļa plecu.

-   Tas ir diaka, kritušais eņģelis, Ābrams paskaid­roja. Viņa atrašanās šeit liecina, ka arī tie meklē Nemorensis un meiteni un zina, kur tā ir.

Ābrams piespiedās tuvāk sienai.

-   Man vajag, lai tu dotos uz vārtiem. Ja tu iesi ātri un neņemsi radījumu vērā, tas var palaist tevi garām. Nedomāju, ka tev būtu īpaši jābaidās.

Kaut kas šajos vārdos šķita nepatiess. Bailes pienag­loja Bleiku uz vietas, un viņam sāka trīcēt ceļgali.