Vērmele

-   Kad pienāks laiks, tie izlauzīsies brīvībā, izvilks sevi no bedres un paliks iesprostoti šajā no jauna atmo­dinātā trakuma pusdzīvē. Ļaunums neperinās tikai cil­vēkos. Pašu zemi ir ieņēmuši ļaunuma balsti. Katrs vardarbības akts vai traģēdija piepilda ar ļaunumu ikvienu kripatiņu zemes. Ir spēki, kas no tā barojas un apmetas dzīvot starp cilvēkiem. Tad tu brīnies, kāpēc laikmetu procesi atkārtojas atkal un atkal tajā pašā vietā un ik paaudze ir nolādēta tāpat kā iepriekšējā. Tas, ko cilvēki dara, atstāj ietekmi uz šo zemi. Lai kur tu spertu soli, tu atstāj aiz sevis sasvīdušo pēdu dvaku. Tāpat notiek ar gariem. Zeme uzsūc to vaidus, un tie tiek likti lietā atkal un atkal no jauna.

Ābrams atsāka iet, pamezdams skatienu atpakaļ uz līgojošos roku milzumu, kas tiecās pretī debesīm.

-   Nāc, mans dārgais zinātniek, mums jāpārmeklē pilsēta, un, kad sāks aust mēness, Nemorensis tevi pasauks. Tādā naktī kā šī tā vēlēsies savu sekotāju dievināšanu.

Bleiks nogriezās uz šauras ieliņas. Pa jumtiem de­joja ēnas, ko meta gaisma ziemeļos, un mirušo roku vāls pūlējās tikt laukā no zemes, kura tās turēja kapā. Tās neizdvesa ne skaņu; bija dzirdama vienīgi akmeņu šņirkstēšana, kauliem berzējoties citam pret citu.

Bleika skatiens palika kā pienaglots. Viņš nekad nebija domājis, ka savām acīm redzēs ko tādu.

-   Vai tas tevi nebiedē? eņģelis jautāja Bleikam, kad viņi vēroja, kā mēra bedre lēnām atdod mirušos.

-   Es vēlos, kaut būtu to redzējis krietni agrāk. Mani meklējumi būtu mainījušies, un es nebūtu izšķiedis tik daudzus gadus, meklējot to, ko labāk nesasniegt. Tas ir pierādījums tam, pēc kā es ilgojos, pierādījums, ka mana zinātniskā maģija nekad nav mani pievīlusi. Bleiks iesmējās. Kurš būtu noticējis, ka es stāvēšu Flītstrītas sānielā eņģeļa un mirušo roku ieskauts!

Bleiks noslaucīja asinis, kas sūcās no sejas.

-   To redzēt man ir liela privilēģija, viņš piebilda.

-   Ir vēl kas vairāk, Ābrams ierunājās, saņemdams Bleiku aiz rokas un aizvezdams prom no sānielas. Pirms dažām dienām notika mēģinājums sagraut pasauli. Pirmā debesu trīce un dzīvnieku trakošana bija notiekošā zīme. Tālu ziemeļos es cīnījos ar Hezrī­nas brāli. Viņš gribēja dabūt zelta statueti, keruvimu, ar kura palīdzību tas būtu gāzis debesu troni. Bet Hez­rīna ir daudz ļaunāka nekā agrāk. Viņa ir kā mēris cilvēka dvēselei un neliksies mierā, iekams neiekaros debesis un katra cilvēka sirdi, kuru vien vēlas. Viņa grib, lai, izdzirdot viņas vārdu, cilvēki klanās.

-   Tad pastāsti man, lūk, ko, Bleiks sacīja, soļodams blakus eņģelim. Viņi līkumoja pa ielām, kas bija pilnas ar to cilvēku ķermeņiem, kuri nebija noturējušies pretī ļaužu vilnim, kas bija pārplūdinājis pilsētu. Kāpēc šis ļaunums šķiet tik spēcīgs un labais tik vājš? Ja tu esi visspēcīgs, kāpēc tad nevari viņu iznīcināt, tikai pamirkšķinot acis? Esmu redzējis spēku, kāds piemīt jūrai. Esmu vērojis zibeni ietriecamies zemē ar tādu spēku, ka no tā varas sadrūp pat ēkas. Kāpēc tad viņai neko nevar padarīt?

Visums nav radīts varai, bet mīlestībai. Katrs dzīvo pats pēc saviem likumiem. Vara meklē pati sevi, un tos, kas ir pārāk vāji, lai staigātu patiesības ceļu, tā samaitā, saēd kā ļauns prāta augonis. Izvēlies varu, nevis mīlestību, un drīz vien tu ticēsi fantomiem kā patiesībai un uz mūžīgiem laikiem maldināsi sevi. Radī­tāja ceļi nav izprotami, un dažreiz es pats nesaprotu, kāds šim trakumam ir iemesls, vienīgi zinu, ka tas, ko mēs tagad pieredzam, ir ļaunuma pēdējā cīņa, lai notu­rētos pie šīs pasaules. Ābrams apklusa un palūkojās apkārt. Ir vēl arī citi… Tie slēpjas no komētas.

Bleiks saspringa, lai dzirdētu, ko Ābrams saka. Viss, ko viņš saklausīja, bija tāla liesmas sprakšķu atbalss zie­meļos un attāla māju rībēšana, tām sabrūkot. Ābrams veda viņu tuvāk skaņai. Ielu šķērsoja slaids stāvs. Tas piekļāvās māju un veikalu ēnām, kas aizlauztā rindā stiepās uz upes pusi. Ābrams pamāja Bleikam, lai viņš paliek klusu. Abi paslēpās kādās durvīs.

Solis sekoja solim. Tas, kurš tuvojās, lavījās tuvāk, klunkurēdams pa tumšajām ielām un kaut ko pie sevis murminādams zemā balsī. Bleiks aizturēja elpu, viņš dzirdēja, ka radījums atrodas pavisam tuvu, tikai pēdas attālumā, un zogas viņiem klāt. Ābrams gaidīja, ar vienu roku piespiedis Bleiku pie durvīm, lai viņš nebēgtu. Mājas pretējā pusē iezīmējās un ietonējās no sarkanās uguns, kas plosījās Hempstedā. Bleikam tās atgādināja ķīniešu teātri, ko viņš bija redzējis Voksholas dārzos, un mistiskos radījumus, ko ēnā vadīja zīdā tēr­pušies aktieri.

Pēkšņi durvīs nostājās melna figūra. Ābrams izlēca no paslēptuves kā zirneklis, ātri iebelza radījumam un novilka to zemē. Eņģelis to turēja, kā bija turējis dunamežu, ar vienu roku cieši uz mutes, izspiežot tam no plaušām elpu.

Bleiks pusgaismā ieraudzīja izbiedētas jauna vīrieša acis. Viņš ar rokām ķērās pie Ābrama, cenzdamies tikt vaļā no smacējošā tvēriena.

-   Klusu, cilvēk, vai arī tu tūliņ ievilksi elpu pēdējo reizi, Ābrams iečukstēja vīrietim ausī.